tāda nedēļa. man pirmo reizi ir tukšs maks, uz konta pāris eiro. cik labi, ka netika nopirktas biļetes uz kaut kurieni, jo man nebūtu iespēja nemaz nekur aizbraukt. atdevu visu cents centā. pašlepnums neļauj neiespringt. nekad ar nevienu nekādus bezlīguma darbus ilgtermiņā! vienojāmies vasaras beigās par izlīdzināto maksājumu. vienalga cik maz vai daudz haltūru un mēģu un citu organizatorisko darbu - saņemu konstanti. Decembrī un janvārī bija ļoti daudz darbiņa, tāpēc saņēmu vairāk ar norunu, ka vasarā nesaņemšu, jo tur būs mazāk darāmā. darba attiecības izbeidzām un man ir jāatdod iedotais avanss, kas tīri darba ziņā ir jau atstrādāts.
nauda samaitā cilvēkus.
es visu būšu atdevusi, man sirdsapziņa tīra. turpināšu palīdzēt, ja vajadzēs. šobrīd gan grupa, ar kuru sāku, ir pirmo reizi iekustējusies un runā par patstāvību - jo viņiem mērķis ir viens. un tā īstenošanā pretī stājas vadītājs. un otra mīļākā grupa, ar kuru taisījām melnos vakarus, arī domā par to, ka paliks ar mani, ja viss mainīsies vel vairāk visā organizācijā.
Tā jau ir, grupa par līderi izvēlas to cilvēku, kurš par viņiem visvairāk iespringst, nevis to, kas ir vadītājs uz papīra un nes vārdu.