Mati. Man vienīgajai ģimenē ir gari mati. No sievietēm - gari un nekrāsoti vēl pie tam.
Un kopš bērnības nākas dzirdēt, ka vajag drusku apgriezt, ka īsāki piestāvētu labāk, ka vajadzētu uz pieres, ka nav labi, nav labi, nav smuki utt.
Un kopš bērnības nākas dzirdēt, ka vajag drusku apgriezt, ka īsāki piestāvētu labāk, ka vajadzētu uz pieres, ka nav labi, nav labi, nav smuki utt.
Un tagad D. vienā prakses dienā, kad ķemmējos un gribu uztaisīt savu ikdienas asti, jo ar gariem atļaujos jau gandrīz tik pa māju, saka: "nemaz nesavāc, šādi labāk izskatās". Un ziniet, es noriju puskilogramu asaru. Tāds sīkums - mati! Drusku vēlāk viņa pienāca, kamēr sēdēju, un spēlējās ar maniem matiem. Un es tajā brīdī mēģināju elpot un savākties.
Pirms tam pimrs četriem gadiem, lai staigāju ar vaļā matiem, uzrunāja R.
CIk ļoti tomēr mūs sačakarē kaut kādi citu uzskati. Un es pat nebūtu iedomājusies, ka tas tā ir, ja nebūtu šī situācija. Bet tas nozīmē, ka mūsos krājas katrs pateiktais vārds, mūs mīca no iekšām, atņem spēku, mums pat neapzinoties.