Jau no bērnības atceros, ka man vienmēr viss patika savādāk. Man padevās mācības un es varēju nodoties tām, attīstot sevi matemātikā, bet es labāk sēdēju vizuālās mākslas pulciņā – kur man vienmēr pietrūka rūpības un pacietības, bet man tik ļoti patika. Es braucu uz matemātikas olimpiādi, bet es lielāku prieku būtu sajutusi, ja būtu bijusi iespēja aizbraukt ar klasesbiedru Aināru uz sporta deju konkursu sākumskolai. Vidusskolā izvēlējos fizikas-matemātikas novirzienu, kaut daudz labāk gribēju literātus. Jā, man ne īpaši padevās literatūra, un to varēja redzēt arī brīdī, kad izdomāju kārtot literatūras eksāmenu, kas ar savu vērtējumu 6 sabojā visu vidusskolas atestātu. Bet ko darīt, kad sirdī vienmēr kaut kas cits licies tuvāks nekā tas, kas padodas?
Arī izvēloties studijas – fizmatus vai pedagoģiju? Ar matemātiku bija tā, ka neiedziļinājos līdz galam – ja būtu pastrādājusi vairāk, nebūtu nekādu problēmu. Bet mani vienkārši tas neinteresēja. Risināt vienādojumus un pierakstīt pilnas klades ar integrāļiem nebija tik grūti – un galvenais, izpildi piemēru un aizmirsti. Tie ir tikai skaitļi – zini mazliet pamatu un ar to pietiek. Mazliet biedēja mācības, kur daudz jāpatur galvā, jāiedziļinās teorijā un jārunā no galvas. Pedagoģija? Nu, forši jau būtu bijis, bet palasot studiju aprakstu – tik daudz „bla bla bla” – es to neizturētu. Un vai tiešām tā ir bērnu auditorija, kas mani interesē? Diez vai. Pēc gada, ārpus LV auklējot bērnus, sapratu, ka nē, tie patiešām nav bērni. Un pavisam netīšām nonācu pie tādas nozares, kā dzemdniecība. Vecmātes. Ko es par to vispār zināju? Nekad pat aizdomājusies nebiju par šādu profesiju. Nekur apkārt neviena cilvēka, kas kaut nedaudz būtu ar to saistīts. Bet varbūt tieši tāpēc? Kaut kas jauns, nedzirdēts… Un praktiskais kopā ar teoriju – to es varētu. Un, jā, iespringstot tikai dažas reizes, kvalifikācijas diploms rokā. Jāteic, atskaitot dažu pasniedzēju lekcijas, izglītības līmenis zems. Bet es nebrīnos – tādi likās arī liela daļa koledžas studentu. Protams, bija arī meitenes, kas cītīgi mācījās un daudz izglītojās pašas ārpus koledžas, daudz apzinīgāk gāja vasaras prakses un kvalifikācijas praksi, bet viņas tad arī šobrīd arī iet tālāk savu ceļu vecmātībā, turpinot mācības un strādājot jau šajā jomā. Es nobijos. Nobijos no tā, kas tur darās – no vecāko kolēģu darba stila, attieksmes pret darbu. Negribēju būt arī par celmlauzi – vienu no tiem, kas tiešām cenšas kaut ko mainīt sistēmā un savā darbā. Man tam nepietiktu spēka – man jau tas aptrūkstas, cīnoties par savu dzīvi un uz sevi liktajām cerībām (gan no sevis, gan tuvajiem). Vienmēr blakus ir bijusi māsa – tā normālā un prātīgā. Pabeidza studijās to, kas it kā noder vienmēr, cītīgi strādā, ar jaukiem draugiem, šobrīd kopā ar lielisko vīrieti un skaistas kopdzīves sākumā.
Es šobrīd esmu pavisam savādākā situācijā. Pēc koledžas pabeigšanas, pievērsos teātrim. Improvizācijas teātris – vēl viena lieta, kas man tik mīļa! Paralēli strādājot foršajā mammas vadītājā veikaliņā, tomēr vienu sezonu īpaši pievēršot uzmanību improvizācijai, tam, lai grupa attīstās, izmēģinot spēkus projektu bīdīšanā utt. Bet nespējot pielāgoties super lēnajam tempam, kādā viss notiek attiecībā no vadības puses un dažiem kolēģiem, atmetu ar roku – lai viss iet pašplūsmā un bez manis. Ja nav ieinteresētība darboties līdz galam – tad nav. Un esmu līderis. Bet tāds zem otra strādāt nevar, ja otrs nav tikpat dedzīgs. Palika tā, ka es esmu vainīga, ka mans tiešais priekšnieks nespēj izsekot līdzi tam, kas notiek – pazaudē drusku kontroli un uzticību no pārējiem, tāpēc man jāpakāpjas malā. Ja jau malā, tad pavisam – es nevaru noraudzīties uz to, kā zūd iespējas, nav attīstības – nevaru tādu rutīnu izturēt.
Pienāca vasara un mani mīļi sagaidīja atpakaļ veikaliņā. Pamazām izdevās arī sakārto attiecības šajā jomā ar mammu – šo to priekš sevis sapratu, šo to pieņēmu, noriju un darbojos tālāk. Bet kopā. Cenšoties atbalstīt, kā spēju.
Bet arī zināšanas, kas iegūtas koledžā, malā nenoliku. Paralēli teātrim turpināju tālākizglītoties, apgūstot dūlu pirmo gadu - psiholoģiju grūtniecības, dzemdību un pēcdzemdību aprūpē. Un tā dod daudz – daudz savādāk paskaties uz lietām, kas piedzīvotas, kas iemācītas skolā, saproti arī attiecības ar sev tuvajiem – ieraugi daudz ko kā no jauna.
Ir pirmais jūnijs – teātris ir nolikts malā un par prioritāro izvirzīts darbs veikaliņā. Bet es saņemu vēstuli no Līgas – dūla, kuras blogs šad palasīts, cilvēks, par kuru dzirdēts viss tas labākais, profesionāle savā jomā un kaut kas tāds, uz ko vēl tikai tiekties. Vēstulītē aicinājums iepazīties. Vēstule brīdī, kad tikko esi atlikusi kaut ko lielu malā, lai aizsāktu jaunu dzīves periodu. Īstās lietas notiek īstajos brīžos, ja? Un mēs iepazināmies. Un no viņas puses aicinājums ir piebiedroties vasarā viņai par palīgu, palaižot brīvdienās un priekš sevis iegūstot tik daudz! Un pārvarēju savu uztraukumu, ieguvu nedaudz pašapziņu šajā jomā, ka varbūt arī šobrīd tomēr ir kaut kas, ko es varu dot no sevis. Tas bija milzīgs stimuls, pievērsties tam visam atkal, pārcilāt iesāktās grāmatas, un saprast – ko es zinu un ko man vēl vajag.
Īstās lietas īstajā brīdī? Un es uzzinu, ka pati arī gaidu bērniņu. Viss jāpiedzīvo pašai, lai labāk saprastu tos, ko mēģini atbalstīt.
Un ir jūlija pēcpusdiena pie vecvecākiem, kad māsa paziņo, ka viņa gaida bērniņu visai ģimenei – sadevušies rokās ar puisi, uz dīvāna – nu gluži kā filmās. No prieka raudoša vecmāmiņa, priecīgi un lepni mūsu pašu vecāki… Skaisti! Un es – apzinoties, ka esmu viena, ka manējiem nevarētu būt pat nojausmas par manu situāciju – neesmu vedusi mājās puisi nekad savā dzīvē, neesmu arī stāstījusi par kaut kādām attiecībām ar kādu – es vienkārši sevi šajā ģimenē nekad neesmu redzējusi kā jaunu sievieti. Es pati sevi nekad tādu neesmu redzējusi. Mazā māsa, kam ballītes un bohēma vien galvā, kas nevar sakārot savu dzīvi – lēkā no vienas lietas uz otru, izšķērž laiku teātrī, kas tāpat nekad nebūs stabils darbs (un tas arī pierādījās)… Un es sagumu. Paskatījos uz savu laimīgo māsu, paskatījos uz sevi - nožēlojami. Un bija visgrūtākais jūlijs manā dzīvē. Tik vientuļa es nebiju jutusies nekad. Ārēji, protams, saņēmos un darīju visu, kas iesākts – jāgatavojas nodarbību vadīšanai, jāizlasa un jāatkārto tik daudz, jāstrādā veikaliņā, lai kolēģi var pabaudīt vasaru, nekur nepalika arī Dr. Klauns un daži teātra mēģināmi (tik viegli un ātri to visu pamest nav tik viegli, bet vismaz iespringt vairs nevajadzēja un to arī iemācījos)… Un Tev nav neviena cilvēka, ar ko padalīties ar sajūtām. Nē, meloju, ir viens, bet viņa ikdienā ir tik tālu. Bet kaut tās dažas reizes, ko tikāmies, ļoti stiprināja mani. Un milzīgs paldies viņai! No bērniņa tēta es prasīt neko neuzdrošinos. Tā bija mana izvēle paturēt viņu, pati tad arī uzņemos pilnu atbildību. Viņš zina, esmu pateikusi, ka esmu atvērta vienalga kādu lēmumu viņš pieņems – iesaistīsies vai nē, cik tālu un kā – tā paliek viņa paša izvēle. Es būšu pieņemoša.
Bet protams, manas skumjas nepalika nepamanītas un es saņēmos un ļoti bērnišķīgā veidā – ar e-pasta palīdzību, pastāstīju saviem vecākiem, kas ir tas, kas mani nomāc. Tik ļoti baidījos, ka likšu atkal viņiem vilties… Bet satiekoties, es sapratu, ka nav labāku vecāku par maniem, nav mīļāku un jaukāku cilvēku man. Es aizmirsu visu, kas palicis nepateikts, dusmas un aizvainojums, - tam vairs nav vietas. Un nebūs – tik ļoti bija vajadzīga viņu mīlestība, un tik ļoti tā tika arī sniegta. Vismilzīgākais atbalsts. Un es lūdzu piedošanu par visu, kas licis viņus sāpināt manā rīcībā, un es sev atgādinu visu laiku, ka tie ir viņi, kas man ļauj nezaudēt pašapziņu šajā situācijā. Un dod ticību, ka man izdosies būt par mammu. Labāko mammu savam bērniņam. Par labāko viņa ģimeni. Ar tēti vai bez.
Šodien ir 17 pilnas nedēļas. Un apņemos pārējās 23 un arī turpmāk būt stipra un darīt visu sevis un sava bērniņa labā. Un es negaidīšu uz citiem, es negaidīšu atbalstu no tiem, kuriem tas nav pieņemams – es pēc vajadzības lūgšu to saviem mīļajiem cilvēkiem, jo tādu apkārt ir daudz. Un es neiegrimšu vairs sevis žēlošanā, bet cīnīšos par to, lai mums būtu brīnišķīga grūtniecība – lai manī būtu vairāk skaisto emociju, lai apkārt būtu vairāk jauko brīžu. Es neskatīšos ar skaudību uz citu jaukajām dzīvēm, bet par tādu pārvērtīšu arī savu. Un varbūt tā būs savādāka, kā tas pieņemts. Bet tā nāk no sirds. Un, sekojot tai, es iegūstu daudz vairāk prieka – vienalga, vai tā bija pēcpusdiena zīmēšanas kabinetā, vai vēls vakars skatuves aizkulisēs pirms lielās ieskaites skolā.
Arī izvēloties studijas – fizmatus vai pedagoģiju? Ar matemātiku bija tā, ka neiedziļinājos līdz galam – ja būtu pastrādājusi vairāk, nebūtu nekādu problēmu. Bet mani vienkārši tas neinteresēja. Risināt vienādojumus un pierakstīt pilnas klades ar integrāļiem nebija tik grūti – un galvenais, izpildi piemēru un aizmirsti. Tie ir tikai skaitļi – zini mazliet pamatu un ar to pietiek. Mazliet biedēja mācības, kur daudz jāpatur galvā, jāiedziļinās teorijā un jārunā no galvas. Pedagoģija? Nu, forši jau būtu bijis, bet palasot studiju aprakstu – tik daudz „bla bla bla” – es to neizturētu. Un vai tiešām tā ir bērnu auditorija, kas mani interesē? Diez vai. Pēc gada, ārpus LV auklējot bērnus, sapratu, ka nē, tie patiešām nav bērni. Un pavisam netīšām nonācu pie tādas nozares, kā dzemdniecība. Vecmātes. Ko es par to vispār zināju? Nekad pat aizdomājusies nebiju par šādu profesiju. Nekur apkārt neviena cilvēka, kas kaut nedaudz būtu ar to saistīts. Bet varbūt tieši tāpēc? Kaut kas jauns, nedzirdēts… Un praktiskais kopā ar teoriju – to es varētu. Un, jā, iespringstot tikai dažas reizes, kvalifikācijas diploms rokā. Jāteic, atskaitot dažu pasniedzēju lekcijas, izglītības līmenis zems. Bet es nebrīnos – tādi likās arī liela daļa koledžas studentu. Protams, bija arī meitenes, kas cītīgi mācījās un daudz izglītojās pašas ārpus koledžas, daudz apzinīgāk gāja vasaras prakses un kvalifikācijas praksi, bet viņas tad arī šobrīd arī iet tālāk savu ceļu vecmātībā, turpinot mācības un strādājot jau šajā jomā. Es nobijos. Nobijos no tā, kas tur darās – no vecāko kolēģu darba stila, attieksmes pret darbu. Negribēju būt arī par celmlauzi – vienu no tiem, kas tiešām cenšas kaut ko mainīt sistēmā un savā darbā. Man tam nepietiktu spēka – man jau tas aptrūkstas, cīnoties par savu dzīvi un uz sevi liktajām cerībām (gan no sevis, gan tuvajiem). Vienmēr blakus ir bijusi māsa – tā normālā un prātīgā. Pabeidza studijās to, kas it kā noder vienmēr, cītīgi strādā, ar jaukiem draugiem, šobrīd kopā ar lielisko vīrieti un skaistas kopdzīves sākumā.
Es šobrīd esmu pavisam savādākā situācijā. Pēc koledžas pabeigšanas, pievērsos teātrim. Improvizācijas teātris – vēl viena lieta, kas man tik mīļa! Paralēli strādājot foršajā mammas vadītājā veikaliņā, tomēr vienu sezonu īpaši pievēršot uzmanību improvizācijai, tam, lai grupa attīstās, izmēģinot spēkus projektu bīdīšanā utt. Bet nespējot pielāgoties super lēnajam tempam, kādā viss notiek attiecībā no vadības puses un dažiem kolēģiem, atmetu ar roku – lai viss iet pašplūsmā un bez manis. Ja nav ieinteresētība darboties līdz galam – tad nav. Un esmu līderis. Bet tāds zem otra strādāt nevar, ja otrs nav tikpat dedzīgs. Palika tā, ka es esmu vainīga, ka mans tiešais priekšnieks nespēj izsekot līdzi tam, kas notiek – pazaudē drusku kontroli un uzticību no pārējiem, tāpēc man jāpakāpjas malā. Ja jau malā, tad pavisam – es nevaru noraudzīties uz to, kā zūd iespējas, nav attīstības – nevaru tādu rutīnu izturēt.
Pienāca vasara un mani mīļi sagaidīja atpakaļ veikaliņā. Pamazām izdevās arī sakārto attiecības šajā jomā ar mammu – šo to priekš sevis sapratu, šo to pieņēmu, noriju un darbojos tālāk. Bet kopā. Cenšoties atbalstīt, kā spēju.
Bet arī zināšanas, kas iegūtas koledžā, malā nenoliku. Paralēli teātrim turpināju tālākizglītoties, apgūstot dūlu pirmo gadu - psiholoģiju grūtniecības, dzemdību un pēcdzemdību aprūpē. Un tā dod daudz – daudz savādāk paskaties uz lietām, kas piedzīvotas, kas iemācītas skolā, saproti arī attiecības ar sev tuvajiem – ieraugi daudz ko kā no jauna.
Ir pirmais jūnijs – teātris ir nolikts malā un par prioritāro izvirzīts darbs veikaliņā. Bet es saņemu vēstuli no Līgas – dūla, kuras blogs šad palasīts, cilvēks, par kuru dzirdēts viss tas labākais, profesionāle savā jomā un kaut kas tāds, uz ko vēl tikai tiekties. Vēstulītē aicinājums iepazīties. Vēstule brīdī, kad tikko esi atlikusi kaut ko lielu malā, lai aizsāktu jaunu dzīves periodu. Īstās lietas notiek īstajos brīžos, ja? Un mēs iepazināmies. Un no viņas puses aicinājums ir piebiedroties vasarā viņai par palīgu, palaižot brīvdienās un priekš sevis iegūstot tik daudz! Un pārvarēju savu uztraukumu, ieguvu nedaudz pašapziņu šajā jomā, ka varbūt arī šobrīd tomēr ir kaut kas, ko es varu dot no sevis. Tas bija milzīgs stimuls, pievērsties tam visam atkal, pārcilāt iesāktās grāmatas, un saprast – ko es zinu un ko man vēl vajag.
Īstās lietas īstajā brīdī? Un es uzzinu, ka pati arī gaidu bērniņu. Viss jāpiedzīvo pašai, lai labāk saprastu tos, ko mēģini atbalstīt.
Un ir jūlija pēcpusdiena pie vecvecākiem, kad māsa paziņo, ka viņa gaida bērniņu visai ģimenei – sadevušies rokās ar puisi, uz dīvāna – nu gluži kā filmās. No prieka raudoša vecmāmiņa, priecīgi un lepni mūsu pašu vecāki… Skaisti! Un es – apzinoties, ka esmu viena, ka manējiem nevarētu būt pat nojausmas par manu situāciju – neesmu vedusi mājās puisi nekad savā dzīvē, neesmu arī stāstījusi par kaut kādām attiecībām ar kādu – es vienkārši sevi šajā ģimenē nekad neesmu redzējusi kā jaunu sievieti. Es pati sevi nekad tādu neesmu redzējusi. Mazā māsa, kam ballītes un bohēma vien galvā, kas nevar sakārot savu dzīvi – lēkā no vienas lietas uz otru, izšķērž laiku teātrī, kas tāpat nekad nebūs stabils darbs (un tas arī pierādījās)… Un es sagumu. Paskatījos uz savu laimīgo māsu, paskatījos uz sevi - nožēlojami. Un bija visgrūtākais jūlijs manā dzīvē. Tik vientuļa es nebiju jutusies nekad. Ārēji, protams, saņēmos un darīju visu, kas iesākts – jāgatavojas nodarbību vadīšanai, jāizlasa un jāatkārto tik daudz, jāstrādā veikaliņā, lai kolēģi var pabaudīt vasaru, nekur nepalika arī Dr. Klauns un daži teātra mēģināmi (tik viegli un ātri to visu pamest nav tik viegli, bet vismaz iespringt vairs nevajadzēja un to arī iemācījos)… Un Tev nav neviena cilvēka, ar ko padalīties ar sajūtām. Nē, meloju, ir viens, bet viņa ikdienā ir tik tālu. Bet kaut tās dažas reizes, ko tikāmies, ļoti stiprināja mani. Un milzīgs paldies viņai! No bērniņa tēta es prasīt neko neuzdrošinos. Tā bija mana izvēle paturēt viņu, pati tad arī uzņemos pilnu atbildību. Viņš zina, esmu pateikusi, ka esmu atvērta vienalga kādu lēmumu viņš pieņems – iesaistīsies vai nē, cik tālu un kā – tā paliek viņa paša izvēle. Es būšu pieņemoša.
Bet protams, manas skumjas nepalika nepamanītas un es saņēmos un ļoti bērnišķīgā veidā – ar e-pasta palīdzību, pastāstīju saviem vecākiem, kas ir tas, kas mani nomāc. Tik ļoti baidījos, ka likšu atkal viņiem vilties… Bet satiekoties, es sapratu, ka nav labāku vecāku par maniem, nav mīļāku un jaukāku cilvēku man. Es aizmirsu visu, kas palicis nepateikts, dusmas un aizvainojums, - tam vairs nav vietas. Un nebūs – tik ļoti bija vajadzīga viņu mīlestība, un tik ļoti tā tika arī sniegta. Vismilzīgākais atbalsts. Un es lūdzu piedošanu par visu, kas licis viņus sāpināt manā rīcībā, un es sev atgādinu visu laiku, ka tie ir viņi, kas man ļauj nezaudēt pašapziņu šajā situācijā. Un dod ticību, ka man izdosies būt par mammu. Labāko mammu savam bērniņam. Par labāko viņa ģimeni. Ar tēti vai bez.
Šodien ir 17 pilnas nedēļas. Un apņemos pārējās 23 un arī turpmāk būt stipra un darīt visu sevis un sava bērniņa labā. Un es negaidīšu uz citiem, es negaidīšu atbalstu no tiem, kuriem tas nav pieņemams – es pēc vajadzības lūgšu to saviem mīļajiem cilvēkiem, jo tādu apkārt ir daudz. Un es neiegrimšu vairs sevis žēlošanā, bet cīnīšos par to, lai mums būtu brīnišķīga grūtniecība – lai manī būtu vairāk skaisto emociju, lai apkārt būtu vairāk jauko brīžu. Es neskatīšos ar skaudību uz citu jaukajām dzīvēm, bet par tādu pārvērtīšu arī savu. Un varbūt tā būs savādāka, kā tas pieņemts. Bet tā nāk no sirds. Un, sekojot tai, es iegūstu daudz vairāk prieka – vienalga, vai tā bija pēcpusdiena zīmēšanas kabinetā, vai vēls vakars skatuves aizkulisēs pirms lielās ieskaites skolā.