ō! vakardiena izvērtās jauka. bija nereāli aiziet uz ziedoni ķirsī ar vecajiem biedriem un izsmieties par sevi, bet pat neuzkāpt uz skatuves. tad vēl tā sajūta, ka ik pa laikam ieraugot dāvi, iekšā mostas ziņkāre un kāds apmet kūleni. pēc vienpadsmitiem mūs pameta sarkandaugavas jaunieši un ar ievas jaunkundzi aizdevāmies uz alu, kur sastrebāmies mājas aveņu vīnu, ko dāvāja par velti - ak, tas bija tik gardi! beigās paliku sēžot ar viņas rihardu un jāni, runājot par to, cik fantastiska ir āzija, par taizemi un vjetnamu un par dzives mērķi. es pirmo reizi ar viņiem runāju un man ļoti patika tie cilvēki. svaigums.
vēl es paspēju būt vērmaņdārzā ar cilvēkiem, kas sevi par hipijiem dēvē. bet tas bija tikai fiziski. cits viss lidinājās apkārt. un pēc 40 minūtēm es biju mājās. akmens tilts bija silts. un pirmā vasaras nakts līdz četriem no rīta.
sen tā nebija bijis. ilgi tā atkal vairs nebūs.
vēl es paspēju būt vērmaņdārzā ar cilvēkiem, kas sevi par hipijiem dēvē. bet tas bija tikai fiziski. cits viss lidinājās apkārt. un pēc 40 minūtēm es biju mājās. akmens tilts bija silts. un pirmā vasaras nakts līdz četriem no rīta.
sen tā nebija bijis. ilgi tā atkal vairs nebūs.