esmu runājusi. saņēmos, pateicu, ka mani neapmierina tā mātīte, pateicu, ka tas ir okej, ka cilvēki neatrod kopīgu valodu. rezultāts: "cilveku problēma ir ta, ka viņi nerunā. nepasaka, kas nepatīk un kas jāmaina. es parunāsu šodien ar viņu. tev nav jābrauc prom tikai tādēļ. mums tas jāizrunā. tu ļoti labi esi iejutusies. un berniem tu patīc. tas nav pareizi. " Hmm... runāt ar psihologu, laikam nav jēgas. ja neizplūstu asarās un nedramatizēju. vajadzēja laikam nogaidīt līdz kārtējam strīdiņam un tad to izkliegt. tad viņi redzētu, kāpēc es nevēlos palikt. es laikam pat negribu, lai šī situācija nokārtojas. es vienkārši gribu prom.