Nē, es neiilgojos pēc mājām, savas istabas, otrā tramvaja vai Latvijas ziemas. Es arī nevarētu teikt, ka man izteikti pastāvīgi trūkst ģimenes vai draugu (lai gan 5dienas naktī Liverpūlē bāra iepazinos ar vienu meiteni, kas izskatijās pēc wraa tikai bija krietni ekstravertāka, bet varbūt vnk daudz iedzērusi. bet visas ksutības, stils un pārējais - mana mīļā wraa, tad tik ļoti sagribējās dzert tēju čiekurkalnā). Nu ja, bet lieta tāda, ka man pietrūkst būt pašai. Sākot ar fotogrāfēšanu (te vienkārši neatliek tam laika un nav arī īsti ko un kur) un beidzot ar alus sūkšanu pēc teātra mēģinajumiem. Es šeit nedaru neko, kas mani tuvinātu mērķim, kas mani attīstīyu kaut kādā ziņā. Un brīžos, kad viss noriebjas (piemēram, šobrīd), ir tik sūdīgi. Jā, brīvdienās atkal mēģināšu izrauties no mājām, izbaudīsu burvīgu nakti, bet tas nesniedz vajadzīgo. Es dodu sev nedēļu. ja nekas nemainīsies, tad pirkšu vienvirziena biļeti. Un Jūs varat domāt, ka ta ir vājības pazīme vai kas, iespējams, bet es negribu šitā pavadīt gadu no savas dzīves - ar diviem ņuņņām ne normaliem puikām, kas pat pakakāt nevar bez palīdzības.