apziņas mijkrēslī dziļā pamostas bezgalība - 25. Septembris 2009

Vakar norezervēju lidojumu Rīga - Liverpūle - Rīga savai māsai dzimšanas dienā un vārda svētkos. Tas viss liekas tik viegli, kaut atceros, ka vēl augustā pie sevis nosolījos nekad, neko un nekā neatbalstīt viņu. Bet es gribēju kaut ko darīt kopā ar kādu mīļu cilvēku oktobra brīvlaikā, bet draugam norezervēt ir grūtāk - kaut kā šķiet, ka māsa blakus būs vienmēr un palīdzēs man, kad man vajadzēs. Šobrīd šķiet, ka Latvijā ir vien divi draugi palikuši, kam interesē, kas notiek ar mani. Divi no tiem visiem daudzajiem, kas ir bijuši manā dzīvē. Šis ir viens no iemesliem, kāpēc nemaz negribas braukt atpakaļ - ir mazliet sāpīgi apzināties, ka nevienam tevi tur nevajag.

Man, piemēram, vienmēr ir patikusi lauska . Viņas nesamākslota uzvedība un viss pateiktais. Jā, mēs nekad neesam neko darījušas kopā, bet tomer, viņa ir viens no cilvekiem, kuru es apbrīnoju.