Haldern Pop
Ceturdienas rītā agri piecēlušās, abas devāmies uz tuvāku veikalu pie Krisa mājām, lai nopirktu šo to līdzpaņemšanai un atrastu man cepuri. Cepuri - tādu cepuri, kādu parasti nēsā vīrieši, es nemāku ar terminiem izstāstīt tieši kādu, bet nu jā.. Cepuri neatradām, mazliet saskumu. Iegājušas pārtikas veikalā, sapratām, ka aliņu nest tagad būtu neprātīgi, somas tik smagas telts un guļammaisu dēļ. Nopirkām vien cepumu paciņu, kura netika apēsta un tagad vēljoprojām mētājas kaut kur somā, un šampanieti -lai nosvinētu. Maksāt 15 eiro, lai nokļūtu uz vietu, kas ir stundas attālumā no Diseldorfas negribējās, kopā pa abām iztērēt 30 eiro.. nē, paldies. nolēmām stopēt.nostāvējām gandrīz divas stundas [iemesls varēja būt ļoti neizdevīgā vieta, kaut kur pilsētas centrā neviens nekad nestopē], bet, kad apstājās trešā mašīna, viņa brauca pietiekami tālu mums vajadzīgajā virzienā, lai mēs tajā iekāptu.Pie stūres bija melnādainais. mazliet jau iekšā bija tāda aizspriedumaina sajūta un par to es sevi sabāru. Cilvēks ļoti jauks. Teica, ka justos slikti, ja mums nepalīdzētu un neaizvestu, esot mašīnu tirgotājas, bet mums nevajagot baidīties, jo ''african people are not bad people''. Izkāpām laukā autobāņa malā esošā benzīntankā, jo tālāk mūsu ceļi ar šo jauko cilvēku šķīrās. Ieskējām benzīntanka veikaliņā, izpētījām karti, kur atrodamies.. pavisam tuvu - kādi 20km. Sameklējām tuvāko lielo pilsētu un sākām zīmēt tās nosaukumu uz kartona gabala. Biju jau uzrakstījusi pusi no isselburgas nosaukuma, kad pie mums pienāca divi jaunieši, puisis un meitene, kas izrādījās brālis un māsa, un jautāja, vai mēs uz Haldernu braucam.. Jā! ļoti pārsteigtas un priecīgas iesēdāmies viņu mašīnā un kopā aizlaidām uz festivāla norises vietu. Tur mūs sagaidīja jaukais Brams [pusiis, pie kā palikām pēdējo nakti pagajušajā vasarā Beļģijā un kurš joprojām ir ļoti labā kontaktā ar šarloti]. viņš festivālu apmeklē katru gadu kopā ar draugu kompāniju no Nīderlandes. Viņi visi cilvēki vecumā ap 30, bet forši bez gala un malas.
Festivāls mazs- ap 5500 cilvēkiem tikai. organizatori saka, ka šo 25 gadu laikā mēģina saglabāt festivāla noskaņu, nepārblīvējot to ar cilvēku tūkstošiem. Un labi vien ir. Festivālā divas skatuves - viena tā lielā, kas nemaz tik liela nav, bez nekādiem ekrāniem utt un otra telts. Telts ļoti forša, tāda ar galdiņiem gar malām un bāriņiem, koka grīdu un mazu skatuvīti. Ietilpība ap 1000 civlēku. tikai. Pirmajā vakarā aizgājām uz Fleet Foxes teltī. Varbūt dēļ noguruma, kas bija pārņēmis varbūt kā cita dēļ, bet tā līdz galam nepārņēma mani, bet labi jau vinī bija, jā. Pēc viņiem uzreiz turpat uzstājās Yeasayer. Te jau mazliet vairāk sāka parādīties energy no mūzikas un, kad pēc Yeasayers aizgājām uz lielo skatuvi klausīties pēdējās divas tā vakara grupas Foals un Flaming Lips noskaņojums bija burvīgs. Foals riktīgi sapurināja un šķiet, jāpaklausās viņi mazliet vairāk. varbūt. Pēc tam bija Flaming Lips. Iespējams, ka viņu mūzika nav tik ļoti baudāma, kā šovs. Šoreiz skatuvi bija pārņēmuši teletūbiji un neiztikt bez konfetii lietus un baloniem.. īsta bērnu ballīte. Starpcitu, festivālam bija 25 gadu jubileja. No pirmā vakara ir arī dažas bildes. Starp Brama draugiem diviem bija preses caurlaides, tāpēc viņi iestiepa manu kameru iekšā teritorijā.Pēc Flaming Lips uz skatuves uzkāpa kaut kādi ''local band'', kas nebija pat programmā un sāka spēlēt lēnās balādes, padziedājām līdiz un devāmies uz telti. Nogurums bija pamatīgs. Ik pa laikam smidzināja lietus visa vakara garumā un tas mazliet nomāc.
Piektdiena. Pamodāmies ap 11tiem un secinājām, ka mūsu kompānija šķiet, ka jau ir aizgājuis kaut kur, kā beigās izrādījās, esot bijuši brokastīs pilsētiņā.Astoņos esot pamodušies. trakie cilvēki. Kad mums vēl tikai rīts, viņiem jau pēcpusdiena, kas sākas ar alus pudelu atvēršanu. Protams, piedāvājumam iedzert atteitk nevarējām. Pirmais aliņš 12tos no rīta. Pie mums pienāk puisītis [kādi seši gaidi] un prasa, vai var savākt tukšās pudeles. Ievērojām, ka tādi bērneļi pilna teritorija. Staigā apkārt ar paštaisītiem ratiņiem un ķerrām un vāc tukšās plastmasas, stikla pudeles un skārda bundžas. Teritorija paliekt tīra un bērni sapelna sev naudiņu nododot tukšo taru visai atlikušajai vasarai.
Pulkstens divos aizgājām uz My Brightest Diamond. viņa spēlēja teltī un man ļotii patika, tā mājīgi un silti. Bernd Begemann galīgi atstāja vienaldzīgu un aizgāju uz The Killans. Festivāls tik mazs, ka nebija nekādu problēmu atdalīties no kompānijas. Pārsvarā kopā turējāmies mēs ar Šarloti, Bramu, Roju un Jorenu. Rojs bija tāds ļoti liels cilvēks, kas izskatījās pēc ziemassvētku elfa. Jorens bija fotogrāfs, viens no vecākajiem no mūsu kompānijas, bet ar viņu man bija visvairāk par ko runāt. Tie civlēki tādi atklāti un sirsnīgi, bez jebkādas uzspēlētības.Lote pagājušajā vasarā bija Pukkelpopā ar Grēviņu un Līvu, Elīnu, un tie civlēki esot bijuši diezgan neizturami. Latvijas mūzikas sabiedrības krējums. savā starpā skaitās draugi, bet tik uzspēlēti. Bet šie - sabužina matus, vienmēr apjautājas kā jūties un aiziet paņemt pa aliņam.
Nu jā, atgriežoties pie mūzikas.. The Killans bija kārtējā indie rock grupa. Tā jau nekāda vaina, bet sāk apnikt. Uzlabojās laikapstākļi un nolēmām ar Š. un B. izlaist pāris mums neinterešejōšas grupas un aiziet līdz ezeram, vispirms izmetot līkumu līdz teltīm. Protams, kad nonācām līdz teltīm, sāka gāzt lietus, pasēdējām mūsu PārtīNojumē, iedzērām un domājām par to, ka būs galīgi pakaļā , ja lietuslīs arī Joan as Police Woman laikā. bet 15min pirms viņas uztāšanās lietus pārstāja līt. Joana bija tiešām nepārspējama, bet nospēlēja vien kādas septiņas dizesmas. baigi īsi likās. pulkstens jau bija astoņi vakarā un vēdērs sāka par sevi likt manīt. Visu dienu tas pārtika tikai no alus. Nākamā grupa bija Kula Shaker - nekas iespaidīgs, paēdām viņu laikā un tad jau sāka spēlēt Guillemots. Burvīgi. tiešām ļoti, ļoti patika. ļoti. pēc Guillemots uzstājās Kate Nash uz kuru es nepaliku, jo teltī pēc viņas uzeiz sākās Lykke Li. bet lai teltī tiktu, jāiet laicīgi. Tad nu Kate Nash pakalusījos vienatnē stāvot rindā uz telti. Jā, Lykke Li bija šī pasākuma mans favorīts. Njam njam. Tik brīvā atmosfērā un tik dejīgi. Pēc viņas bija baigi nepatīkamā dillemā - skriet uz Editors vai palikt teltī un gaidīt Loney,dear. Ārā lija lietus un nosliecos par labu Loney, Dear. Editors esot bijuši fantastiski emocionāli, bet arī Loney,Dear ar tik ļoti cilvēcīgo uztāšanos.. burvīgi. Tas laikam man tik ļoti patīk mūziķos, ka viņi neiedomājos no sevis baigās zvaigznes un visu laiku nesaka ''es jūs mīlu'', nestaigā ar paceltu degunu kā to dara mūsu pašmāju superdīvas un superdziedoņi. Jā, protams, arī te izskanēja ''i love you guys'', bet tas skan tik .. em.. čomīgi? nu tā, draudzīgi nevis, es jūs mīlu, mīliet mani, krītiet ceļos jūs mazie cilvēciņi.
Nu jā, pēc Loney Dear bija palikusi tikai vienas grupas uztāsānas, grupa no Niderlandes un neesot nekas kalusīšanās vērts. Š. bija krietni iereibusi un mēs devāmies uz telti. Bija kādi pustrīs naktī, lija lietus.. aizgājām līdz teltij un uz mūsu telts mietiņa bija uzkarināta cepure. cepure - tieši tādā, kādu es vēlējos. Kā no debesīm. Tagad man ir cepure, jā. :)
Sestdienas rītā pamodāmies, aizgājām uz ezeru nopeldēties, bija jau pēcpusdiena, un uz skatuvi aizgājām tikai ap vieniem. bija labs laiciņš tāpēc bijām mazliet laiski. The Dodos uzstāšanās pamodināja, tiešām forši puikas. tad spēlēja The Heavy.Solists melnādainais. pārsteidzoši, bat es nezinu daudz melnādainos, kas spēlētu rociņu. un tiešām labu roku. Pēc tam bija Okkervil River. par viņiem biju tikai dzirdējusi, varbūt kādu dziemsu aŗ pirmstam biju klausījusies, bet viņi bija labs pārstaigums man. patika. Pēc viņiem pulkstens bija jau seši, atkal iestājās mazliet laisks noskaņojums, sēdējām un dzērām aliņu visi kopā. Tur bija tāds viens ļoti jauks puisis ar kuru parunājāmies par mūziku, teātri un foto, par ceļošnu un nīderlandi. es vairs neatceros viņa vardu [Tedijs, Gerijs vai Terijs..], bat viņš mani iedvesmoja. sarunas laikā viņš bija pārstaigts, ka es vēl mācos vidusskolā un teica, ka jauniešiem eiropā vajadzētu ņemt piemēru no manis un Š. viņam pašam laikam arī bija kādi 28/29 gadi. kāda tam gan nozīme, burvīgs cilvēks. fonā skanēja Jamie Lidell - pilnīgs ,mēsls, manuprāt. var jau būt elektroniskā mūzika, bet nu nejau tik vienveidīgi garlaicīga. pē. Es paliku uz iron & wine, daļa aizgāja uz DJ St. Paul. Iron & wine bija ļoti mierīgi un pasakaini. tad uztājās The National. to klausījāmies visi kopā. kopā bijām kādi 10 cilvēki šitajā kompānijā. The National bija spēcīgi. tiešām. Sekoja pēdējā grupa Maximo Park, ar kuru tad noslēdzām šo festivālu. palēkājām, padziedājām, iztērējām pēdējos drink tickets [man šķiet, es aliņiem iztērēju kādus 50eiro. fuj ] un gājām uz omulīgu pasēdēšanu mšuu PārtīTentā.
Festivāls mazs- ap 5500 cilvēkiem tikai. organizatori saka, ka šo 25 gadu laikā mēģina saglabāt festivāla noskaņu, nepārblīvējot to ar cilvēku tūkstošiem. Un labi vien ir. Festivālā divas skatuves - viena tā lielā, kas nemaz tik liela nav, bez nekādiem ekrāniem utt un otra telts. Telts ļoti forša, tāda ar galdiņiem gar malām un bāriņiem, koka grīdu un mazu skatuvīti. Ietilpība ap 1000 civlēku. tikai. Pirmajā vakarā aizgājām uz Fleet Foxes teltī. Varbūt dēļ noguruma, kas bija pārņēmis varbūt kā cita dēļ, bet tā līdz galam nepārņēma mani, bet labi jau vinī bija, jā. Pēc viņiem uzreiz turpat uzstājās Yeasayer. Te jau mazliet vairāk sāka parādīties energy no mūzikas un, kad pēc Yeasayers aizgājām uz lielo skatuvi klausīties pēdējās divas tā vakara grupas Foals un Flaming Lips noskaņojums bija burvīgs. Foals riktīgi sapurināja un šķiet, jāpaklausās viņi mazliet vairāk. varbūt. Pēc tam bija Flaming Lips. Iespējams, ka viņu mūzika nav tik ļoti baudāma, kā šovs. Šoreiz skatuvi bija pārņēmuši teletūbiji un neiztikt bez konfetii lietus un baloniem.. īsta bērnu ballīte. Starpcitu, festivālam bija 25 gadu jubileja. No pirmā vakara ir arī dažas bildes. Starp Brama draugiem diviem bija preses caurlaides, tāpēc viņi iestiepa manu kameru iekšā teritorijā.Pēc Flaming Lips uz skatuves uzkāpa kaut kādi ''local band'', kas nebija pat programmā un sāka spēlēt lēnās balādes, padziedājām līdiz un devāmies uz telti. Nogurums bija pamatīgs. Ik pa laikam smidzināja lietus visa vakara garumā un tas mazliet nomāc.
Piektdiena. Pamodāmies ap 11tiem un secinājām, ka mūsu kompānija šķiet, ka jau ir aizgājuis kaut kur, kā beigās izrādījās, esot bijuši brokastīs pilsētiņā.Astoņos esot pamodušies. trakie cilvēki. Kad mums vēl tikai rīts, viņiem jau pēcpusdiena, kas sākas ar alus pudelu atvēršanu. Protams, piedāvājumam iedzert atteitk nevarējām. Pirmais aliņš 12tos no rīta. Pie mums pienāk puisītis [kādi seši gaidi] un prasa, vai var savākt tukšās pudeles. Ievērojām, ka tādi bērneļi pilna teritorija. Staigā apkārt ar paštaisītiem ratiņiem un ķerrām un vāc tukšās plastmasas, stikla pudeles un skārda bundžas. Teritorija paliekt tīra un bērni sapelna sev naudiņu nododot tukšo taru visai atlikušajai vasarai.
Pulkstens divos aizgājām uz My Brightest Diamond. viņa spēlēja teltī un man ļotii patika, tā mājīgi un silti. Bernd Begemann galīgi atstāja vienaldzīgu un aizgāju uz The Killans. Festivāls tik mazs, ka nebija nekādu problēmu atdalīties no kompānijas. Pārsvarā kopā turējāmies mēs ar Šarloti, Bramu, Roju un Jorenu. Rojs bija tāds ļoti liels cilvēks, kas izskatījās pēc ziemassvētku elfa. Jorens bija fotogrāfs, viens no vecākajiem no mūsu kompānijas, bet ar viņu man bija visvairāk par ko runāt. Tie civlēki tādi atklāti un sirsnīgi, bez jebkādas uzspēlētības.Lote pagājušajā vasarā bija Pukkelpopā ar Grēviņu un Līvu, Elīnu, un tie civlēki esot bijuši diezgan neizturami. Latvijas mūzikas sabiedrības krējums. savā starpā skaitās draugi, bet tik uzspēlēti. Bet šie - sabužina matus, vienmēr apjautājas kā jūties un aiziet paņemt pa aliņam.
Nu jā, atgriežoties pie mūzikas.. The Killans bija kārtējā indie rock grupa. Tā jau nekāda vaina, bet sāk apnikt. Uzlabojās laikapstākļi un nolēmām ar Š. un B. izlaist pāris mums neinterešejōšas grupas un aiziet līdz ezeram, vispirms izmetot līkumu līdz teltīm. Protams, kad nonācām līdz teltīm, sāka gāzt lietus, pasēdējām mūsu PārtīNojumē, iedzērām un domājām par to, ka būs galīgi pakaļā , ja lietuslīs arī Joan as Police Woman laikā. bet 15min pirms viņas uztāšanās lietus pārstāja līt. Joana bija tiešām nepārspējama, bet nospēlēja vien kādas septiņas dizesmas. baigi īsi likās. pulkstens jau bija astoņi vakarā un vēdērs sāka par sevi likt manīt. Visu dienu tas pārtika tikai no alus. Nākamā grupa bija Kula Shaker - nekas iespaidīgs, paēdām viņu laikā un tad jau sāka spēlēt Guillemots. Burvīgi. tiešām ļoti, ļoti patika. ļoti. pēc Guillemots uzstājās Kate Nash uz kuru es nepaliku, jo teltī pēc viņas uzeiz sākās Lykke Li. bet lai teltī tiktu, jāiet laicīgi. Tad nu Kate Nash pakalusījos vienatnē stāvot rindā uz telti. Jā, Lykke Li bija šī pasākuma mans favorīts. Njam njam. Tik brīvā atmosfērā un tik dejīgi. Pēc viņas bija baigi nepatīkamā dillemā - skriet uz Editors vai palikt teltī un gaidīt Loney,dear. Ārā lija lietus un nosliecos par labu Loney, Dear. Editors esot bijuši fantastiski emocionāli, bet arī Loney,Dear ar tik ļoti cilvēcīgo uztāšanos.. burvīgi. Tas laikam man tik ļoti patīk mūziķos, ka viņi neiedomājos no sevis baigās zvaigznes un visu laiku nesaka ''es jūs mīlu'', nestaigā ar paceltu degunu kā to dara mūsu pašmāju superdīvas un superdziedoņi. Jā, protams, arī te izskanēja ''i love you guys'', bet tas skan tik .. em.. čomīgi? nu tā, draudzīgi nevis, es jūs mīlu, mīliet mani, krītiet ceļos jūs mazie cilvēciņi.
Nu jā, pēc Loney Dear bija palikusi tikai vienas grupas uztāsānas, grupa no Niderlandes un neesot nekas kalusīšanās vērts. Š. bija krietni iereibusi un mēs devāmies uz telti. Bija kādi pustrīs naktī, lija lietus.. aizgājām līdz teltij un uz mūsu telts mietiņa bija uzkarināta cepure. cepure - tieši tādā, kādu es vēlējos. Kā no debesīm. Tagad man ir cepure, jā. :)
Sestdienas rītā pamodāmies, aizgājām uz ezeru nopeldēties, bija jau pēcpusdiena, un uz skatuvi aizgājām tikai ap vieniem. bija labs laiciņš tāpēc bijām mazliet laiski. The Dodos uzstāšanās pamodināja, tiešām forši puikas. tad spēlēja The Heavy.Solists melnādainais. pārsteidzoši, bat es nezinu daudz melnādainos, kas spēlētu rociņu. un tiešām labu roku. Pēc tam bija Okkervil River. par viņiem biju tikai dzirdējusi, varbūt kādu dziemsu aŗ pirmstam biju klausījusies, bet viņi bija labs pārstaigums man. patika. Pēc viņiem pulkstens bija jau seši, atkal iestājās mazliet laisks noskaņojums, sēdējām un dzērām aliņu visi kopā. Tur bija tāds viens ļoti jauks puisis ar kuru parunājāmies par mūziku, teātri un foto, par ceļošnu un nīderlandi. es vairs neatceros viņa vardu [Tedijs, Gerijs vai Terijs..], bat viņš mani iedvesmoja. sarunas laikā viņš bija pārstaigts, ka es vēl mācos vidusskolā un teica, ka jauniešiem eiropā vajadzētu ņemt piemēru no manis un Š. viņam pašam laikam arī bija kādi 28/29 gadi. kāda tam gan nozīme, burvīgs cilvēks. fonā skanēja Jamie Lidell - pilnīgs ,mēsls, manuprāt. var jau būt elektroniskā mūzika, bet nu nejau tik vienveidīgi garlaicīga. pē. Es paliku uz iron & wine, daļa aizgāja uz DJ St. Paul. Iron & wine bija ļoti mierīgi un pasakaini. tad uztājās The National. to klausījāmies visi kopā. kopā bijām kādi 10 cilvēki šitajā kompānijā. The National bija spēcīgi. tiešām. Sekoja pēdējā grupa Maximo Park, ar kuru tad noslēdzām šo festivālu. palēkājām, padziedājām, iztērējām pēdējos drink tickets [man šķiet, es aliņiem iztērēju kādus 50eiro. fuj ] un gājām uz omulīgu pasēdēšanu mšuu PārtīTentā.
ļoti , ļoti. tagad dzīvē mazliet citas prioritātes izvirzījušās un mazliet citi mērķi. šogad paņemos sākt mācīties. tiešām mācīties, nevis tikai nodot visus parādus un uzrakstīt kontroldarbus. naudu tērēšu pēc iespējas minimālāk, lai nākamgad būtu nauda festivālam un, iespējams, skolai Roterdamā. jā.
baigi gari sanāca.
Garastāvoklis:: |
iedvesmots |
Mūzika: |
loney dear |