2006.gada 2.janvāris.
Tante, lakatiņu ap galvu apsējusi, sēz pieturā. Pa saviem pēdējajiem santīmiem nopirkusi sev tuvējajaa veikalaa maiziiiti ar sieru. Nepietiek vien ar to, ka siera tur ir tikapat daudz , cik viņai zobu mutē (viņai zobu gandrīz nav, jo nepietiek naudiņais aiziet pie zobārsta), nekaunīgā, jaunā pārdevēja iedod viņai vecu maizīti, tā ir sakaltusi, jo stāv veikala plauktā nevis kopš širīta, pat ne no vakardienas, bet vēl no aizvakardienas rīta. Ko gan lai viņa iesāk ar šo cieto maizes gabalu? Bet izslalkums viņu moca, kuģņis raujas čokurā. tā nu viņa sēž tajā tramvaja pieturā, bez naudas, bez brokastīm, ar tukšu vēderu. Viņa vēro. Garām paiet lepna sieviete jaunā, garā vāverādas mētelī [dēļ viņa mirušas vairāk kā 100 vāveres]. viņai naudas daudz, viņa nicīgi paskatās uz tantuku un dodas tālāk, pat nemēģinot apiet baložus, kas ir savākušies uz trotuāra, kur kaadam zeņķim iepriekš bija izkrituši pāris čipsi. Viņa iet tieši virsuu baložiem. Baloži būdami saprātīgāki par dāmu paceļas spārnos.
Tantiņa, savos salā nosalušajos pirkstos, sadrupina cieto maīzīti, paszviež viņus gaisā. Un šurp atlaižas daudz putnu. Viņa vēro kā tie notiesā maizes gabaliņus, viņa redz putnu acīs pateicību un viņai paliek silti. Vairs nejūt izsalkumu, rokas beidz trīcēt, skaistos baložus viņas acu priekšā nomaina viņas skropstu mestā tumsa...
Un pēc laiciņa no turienes starp sniegpārslām, kas krīt lejā, aizlaižas eņģelis...
Tantiņa, savos salā nosalušajos pirkstos, sadrupina cieto maīzīti, paszviež viņus gaisā. Un šurp atlaižas daudz putnu. Viņa vēro kā tie notiesā maizes gabaliņus, viņa redz putnu acīs pateicību un viņai paliek silti. Vairs nejūt izsalkumu, rokas beidz trīcēt, skaistos baložus viņas acu priekšā nomaina viņas skropstu mestā tumsa...
Un pēc laiciņa no turienes starp sniegpārslām, kas krīt lejā, aizlaižas eņģelis...