apziņas · mijkrēslī · dziļā · pamostas · bezgalība

Vakrdiena bija jauka. Dikti jauka. bērni iedvesmo pozitīvi. Un ir jauki būt zaķim, ar kuru mazie grib bildēties, kuru viņiem gribas samīļot, paņemt aiz rokas, pastāstīt par sevi un savu ģimeni, par jauno rotaļlietu, kuru tētis nopircis, par visu, ko vien var uzticēt pelēkajam, pūkainajam zaķim, pat ja viņš ir tikai norīkots zīmogu spiešanai par labi padarītiem darbiņiem. Bet viņi nāk klāt un stāsta. Un jautā. Un TIC! Viņi tic, ka zaķis ir labs, dzīvo mežā, mācās meža skolā un draudzējas ar vāverēm un ežiem. Un tas liek pasmaidīt.

žēl, ka nepietika apņēmības aizbraukt līdz Ievai. Jūtos vainīga, jo, kad biju ap pus vienpadsmitiem brīva, nonācu izvēlē vai skriet uz tramvaju, kas ved uz Mežaparku vai aiziet te pat netālu iedzert alu ar Tomu, Šarloti un Krišu. Un kaut kas lika, man tomēr pievienoties viņiem. It kā tikai uz vienu alēnu, jo tiešām bija bezspēks un nāca miegs un bija plānots uzreiz pēc tā doties mājās ar tramvaju. Beigu beigās mājās gājām ar kājām, sakopojot savus pēdējos spēkus, jo visa diena bija pavadīta kājās stāvot, sktaidot un lecot ar maisu stafetēs.
Bet bija jauki tā parunāties ar viņiem abiem, jo parasti, kad kaut kur esmu bijusi ar viņiem, vienmēr līdzi ir bijis kāds, kas viņus pazīst labāk, tādejādi neļaujot viņus kaut nedaudz iepazīt individuāli nevis kā draugu draugus.
Un tomēr, man vajadzēja aizbraukt pie Ievas.