Lietus. Pret lietussargu sitas lietus lāses un šķiet, ka tās dauza ne tikai to. Tās dauza mani. Un man vairs negribas slēpties zem tā. Tagad līst. Piespiež pie zemes. Padara slapju. Aukstā lietus piesūkušās drēbes liek salīkt augumam. Un nu jau raud arī manas acis. Par kaut ko, ko es pati nesaprotu. Prāts? Tas neraud. Tas neko nespēj apjēgt. Kas notiek? Sirds? Bezjūtīga un skumja. Vai par to, ka iestājies rudens? Nē, diezvai. Rudens ir jauks. Dažreiz. Par to, ka vasara ir galā? Nē, tas taču neko nemaina itkā. Vakarnakt Rīga kliedza mums sejās par to, ka viss ir beidzies. Šķita, ka vienkarši beigusies vasara, bet varbūt tas bija kas cits, ko tā vēlējās pateikt. Man.
Ir iestājies tukšums manī. Rīgas ielas bija tukšas. Un tieši tā jūtos es. Tukša. Prātā rinķo simties domu, bet neviena nepaliek ilgi. Uz īsu brīdi. Tik pat mazs laika sprīdis, kādu lietus piliens pavada nokrītot uz melnā lietussarga - uzreiz noripo lejā, iekrīt peļķē un saplūst kopā ar visiem pārējiem pilieniem. Un tā manas domas - saplūst kopā, neatstājot nevienu īpašo, kas liktu sapņot, kas iedvesmotu, kas liktu atcerēties vai mēģināt aizmirst. Tukšuma sajūta. Auksta.
Es drīz palikšu viena. Ar katru brīdi man aizvien vairāk sāk šķist, ka nav neviena, kam pieķerties, ko mīlēt. Iespējams, tas viss, kas bija iepriekš bija tikai teātris. Tikai iedoma par to, ka viņi ir mani draugi. Varbūt viņi nemaz nav. Vienkārši savā patmīlbā viņus apr tādiem saucu, lai vajadzīgajās situācijās izsūktu no viņiem enerģiju.'Pretīgi, ka šobrīd tā leikas. Bet Alise teica, ka es esot ļauna. Un man nevajagot brīnīties, ka tik daudz cilvēku mani neieredz. Bet man tiešām liekas, ka man patīk tās dažas meitenes. Ka viņas ir dikti nozīmīgas. Varbūt esmu tikai to sev ieskaidrojusi?
Man vajag pabūt vienatnē. Nē. Man vajag kādu sev blakus. Nē. Es nezinu. Un tas mani nomoka, jo es vairs sevi nesaprotu. Nesaprotu to, ko es gribu. Bet šobrīd es jūtos vientuļa. Un diezvai, ka ir kāds man jau pazīstams cilvēks, kas spētu šo sajūtu iznicināt.
Ir iestājies tukšums manī. Rīgas ielas bija tukšas. Un tieši tā jūtos es. Tukša. Prātā rinķo simties domu, bet neviena nepaliek ilgi. Uz īsu brīdi. Tik pat mazs laika sprīdis, kādu lietus piliens pavada nokrītot uz melnā lietussarga - uzreiz noripo lejā, iekrīt peļķē un saplūst kopā ar visiem pārējiem pilieniem. Un tā manas domas - saplūst kopā, neatstājot nevienu īpašo, kas liktu sapņot, kas iedvesmotu, kas liktu atcerēties vai mēģināt aizmirst. Tukšuma sajūta. Auksta.
Es drīz palikšu viena. Ar katru brīdi man aizvien vairāk sāk šķist, ka nav neviena, kam pieķerties, ko mīlēt. Iespējams, tas viss, kas bija iepriekš bija tikai teātris. Tikai iedoma par to, ka viņi ir mani draugi. Varbūt viņi nemaz nav. Vienkārši savā patmīlbā viņus apr tādiem saucu, lai vajadzīgajās situācijās izsūktu no viņiem enerģiju.'Pretīgi, ka šobrīd tā leikas. Bet Alise teica, ka es esot ļauna. Un man nevajagot brīnīties, ka tik daudz cilvēku mani neieredz. Bet man tiešām liekas, ka man patīk tās dažas meitenes. Ka viņas ir dikti nozīmīgas. Varbūt esmu tikai to sev ieskaidrojusi?
Man vajag pabūt vienatnē. Nē. Man vajag kādu sev blakus. Nē. Es nezinu. Un tas mani nomoka, jo es vairs sevi nesaprotu. Nesaprotu to, ko es gribu. Bet šobrīd es jūtos vientuļa. Un diezvai, ka ir kāds man jau pazīstams cilvēks, kas spētu šo sajūtu iznicināt.
Tas izklausās tik ļoti pretrunīgi. Un tieši šadas pretrunas plosās manī. Es taču varētu piezvanīt kādai no savām mīļajām, pavadīt ar kādu no viņām vai ar visām kādu laiciņu. Sajusties, ka man apkārt ir un vienmēr būs viņas. Bet es to negribu. Šobrīd tas būtu teātris. Tieši šobrīd, kad es jūtos tik vientuļi.
Es ceru, ka tas būs tikai šis vakars. Ļoti ceru.
Garastāvoklis:: |
raudulīgi pretrunīgi nospiests |
Mūzika: |
The Cure - Charlotte sometimes |