|
[19 Mar 2020|11:15am] |
| [ |
mood |
| |
 frustrated |
] |
Brīžiem jūtos visnotaļ aizkaitināta, kad soctīklos redzu kārtējo, kas šito covid-19 vīrusu par Dieva sodu sauc un pielīdzina pastardienas jātniekiem. Ja salīdzina kaut ar iepriekšējā gadsimta sākumu, kad ne tādi vien plosījās, vakcīnu un modernās medicīnas nepieskatīti, tāds štrunts vien ir. Šis pat pret bērniem salīdzinoši saudzīgs un vairums mirušo ir tādi, kas tajos laikos jau tāpat nebūtu dzīvi. Līdz šim tomēr esmu savaldījusies pajautāt, ko gan mūsu priekšgājēji bija tādu briesmīgu nogrēkojušies vairāk kā mēs, ka viņiem bija tik ļoti sliktāk.
Priekš mūsdienām un šolaiku dzīves standartiem gan, protams, šādas slimības izplatība neierasti nepatīkama, bet, ievērojot piesardzības pasākumus un izlīdzinot pīķi, tās kaitējumu vajadzētu varēt noturēt saprāta robežās. Nav nekāds pasaules gals, bet tāpat negribas domāt, ka arī man noteikti ir kādi tuvi cilvēki, kas varētu saskarsmi ar šo slimību neizdzīvot...
|
|