Bloody hell [entries|friends|calendar] Sukubs [ userinfo | livejournal userinfo ] [ calendar | livejournal calendar ]

Who cares...? [05 Aug 2023|12:56pm] [ mood | blank ] Te laikam ir anonīmākā vieta, kur man ir konts, un tik izmisīgi gribās šo kaut kur pažēloties; tad nu lai jau tiek te. Jau kādu laiku nesaprotu, mani sākušas vajāt smagas komunikācijas pārpratumu virknes, vai arī es tiešām esmu kļuvusi par neizmērojami toksisku un traucējošu cilvēku. Reizēm man tik ļoti gribas, lai kāds man pasaka, ka esmu vajadzīga, ka kādam rūp, kā es jūtos. Tieši tajos brīžos, mēģinot diedelēt uzmanību, gandrīz vienmēr saņemu vissāpīgākos atšuvienus no vistuvākajiem cilvēkiem. Apstiprinājumus sajūtai, ka esmu traucēklis. Par kaut ko jau noskaidroju, ka tas nav bijis tā domāts (šoreiz ne par Tevi, neuztver personīgi), bet no citiem apkārtējiem... tiešām nezinu un šobrīd man pat nav dūšas pārjautāt - mani galēji pārprata vai tiešām es esmu tik apnicīga un kaitinoša. Nolāpīts, es nemeklēju risinājumu, lai nejustos kā traucēklis, man vienkārši gribējās, lai kāds pasaka, ka neesmu traucēklis, ka mani vēl vajag kā mani. Kovidlaiki arī ir izrāvuši smagu robu manā sociālajā dzīvē. Esmu atradinājusies satikties ar cilvēkiem ārpus ģimenes. Jā, arī ģimene... Teju visu brīvo laiku sēžu astē trīsgadīgai jaunkundzei, reti saņemos kaut kur aiziet sev. Lielākoties pat neiedomājos. Labākajā gadījumā sanāk "viens pats mājās", kad jaunkundzei kaut kur ārpus mājas astē sēž vīrs. Es jūtos tik sasodīti vientuļa un lieka. Nereti - viegli aizvietojama. Pēdējā gada, pusotra laikā es nereti esmu jutusies tik nolādēti slikti, ka, ja nebūtu tā viena mazā cilvēciņa, kam tiešām mani vajag par to, ka es esmu es (pat, ja nejaušības dēļ), es, iespējams, nebūtu spējusi noturēties pretim kārdinājumam iegrimt nebūtībā. (Vai vismaz aiziet no visiem un visa, lai mēģinātu sākt dzīvi no baltas lapas.) Pat domāt negribas, kas notiks, ja pēc kādiem gadiem desmit tādā brīdī mani skaudri atšūs viņa... Ak jā, vēl jau tas, ka mana nāve taču arī būtu traucēklis citiem, nevaru atļauties (sājš smaidiņš). Es jau zinu, ka man jau sen noderētu ieviest psihoterapeitu. Tikai tagad man to laikam sāk vajadzēt arī tādēļ, lai būtu kāds, kas vismaz par samaksu izliekas, ka viņam/viņai rūp, kā es jūtos. Nē, man nevajag padomus, man vienkārši gribas, lai kāds klausās. Varbūt tad, kad es būšu par sevi pateikusi to visu, kas gadiem sakrājies ne ar vienu neizrunāts, es atkal būšu gatava klausīties, ko par mani varētu pateikt citi.

[19 Mar 2020|11:15am] [ mood | frustrated ] Brīžiem jūtos visnotaļ aizkaitināta, kad soctīklos redzu kārtējo, kas šito covid-19 vīrusu par Dieva sodu sauc un pielīdzina pastardienas jātniekiem. Ja salīdzina kaut ar iepriekšējā gadsimta sākumu, kad ne tādi vien plosījās, vakcīnu un modernās medicīnas nepieskatīti, tāds štrunts vien ir. Šis pat pret bērniem salīdzinoši saudzīgs un vairums mirušo ir tādi, kas tajos laikos jau tāpat nebūtu dzīvi. Līdz šim tomēr esmu savaldījusies pajautāt, ko gan mūsu priekšgājēji bija tādu briesmīgu nogrēkojušies vairāk kā mēs, ka viņiem bija tik ļoti sliktāk. Priekš mūsdienām un šolaiku dzīves standartiem gan, protams, šādas slimības izplatība neierasti nepatīkama, bet, ievērojot piesardzības pasākumus un izlīdzinot pīķi, tās kaitējumu vajadzētu varēt noturēt saprāta robežās. Nav nekāds pasaules gals, bet tāpat negribas domāt, ka arī man noteikti ir kādi tuvi cilvēki, kas varētu saskarsmi ar šo slimību neizdzīvot... 6 comments|post comment

Saimniecībā noderēs [25 Mar 2019|12:16pm] [ mood | amused ] Ne pārāk sen pateicu savam mīļotajam, ka trauku mazgāšana turpmāk būs viņa pārziņā. Nepagāja ne divi mēneši un iepriekšējo iemītnieku atstātā, brīžiem pilošā un vispār līdz šim neprognozējami funkcionējošā (vai - biežāk - prognozējami nefunkcionējošā) trauku mašīna ir labā lietojamā stāvoklī... Prieks, kur tu rodies! P.S. Tā kā pēc aizrūsējušās trubas piespiedu nomaiņas (peļķe!) trauku mašīna sāka prognozējami funkcionēt, tad nu likās vērts mēģināt novērst arī pilēšanu. post comment

[03 Jan 2019|02:27pm] [ mood | tired ] Neizgulējies sukubs [kā jau tas nereti gadās, kad caurs miegs] mokās ar tarakāniem galvā. Pamodos ap trijiem un tā arī neaizmigu līdz modinātāja zvanam, kad nācās celties. Pat nesāka nākt miegs. Varbūt šodienas izpausmes šeit labāk ignorēt, jo nav tipiska diena. post comment

Bez vārdiem [03 Jan 2019|01:57pm] [ mood | disconnected ] Reizēm gribas pateikt uz āru kādu sajūtu, bet nav vārdu, kuros to pārtulkot tā, lai citi arī to saprastu. Nespēju iedomāties pat tādus vārdus, caur kuriem es pati saprastu, ja man kāds cits ko līdzīgu mēģinātu pateikt. Pie tam tuvākās aproksimācijas, ko spēju izdomāt, izklausās stindzinoši baisas un biedējošas. Tādos brīžos sāp apziņa, ka esmu tik... viena. Kā jau visi. 1 comment|post comment

Going nuts [17 Dec 2018|09:37am] [ mood | weird ] Nav prātīgi vakarā rokas stiepiena attālumā no datora nolikt palielu maisiņu ar [manuprāt nedaudz pār]sālītām pistācijām. Pirmkārt, mans kuņģis apvainojās par tādu iesālīšanu un neļāva man gulēt. Otrkārt, pamodos aizpampusi (sāls aiztur ūdeni) un jocīgi smirdoša, jo kaut kādi pistāciju pārstrādes produkti spiedās ārā pa visām porām. Mutē joprojām pretīga garša. Fui, pē, pē! post comment

[12 Dec 2018|10:01pm] [ mood | tired ] Šodien pie pusdienām vienkārši grauzu gurķi, jo nebija iedvesmas viņu pārtaisīt salātos. Gan jau sanāca pat veselīgāk, jo salātos būtu likusi klāt sāli. 4 comments|post comment

pauze [09 Dec 2018|09:01pm] [ mood | sick ] Liekas, ka no pārdegšanas varētu būt sanācis vismaz pagaidām izvairīties - pirms nedēļas skaudri saaukstējos un ļāvu ģimenes ārstei sevi norakstīt uz nedēļu. Arī citas aktivitātes nobīdīju malā - tāpat "nebija iekšā" kustēties no mājas, kad grūti elpot. Toties bija ļoti patīkama kompānija mājās :) post comment

Vaska spārni [26 Nov 2018|09:18am] [ mood | tired ] Neierasti daudz dzīves, jau kādu laiku nojauktas visas pašsajūtai svarīgās rutīnas (miegs, sports, ēšana, vienatne), pilnam mērfijam jau vairākas nedēļas pelēks laiks, kas jūtami izsūc enerģiju. Darbaspējas vairs derīgas tikai dresēta mērkaķīša darbiem, koncentrēties nav iespējams. Cenšos dejot uz naža asmens un nepārdegt. Nebūtu jau pirmā reize, ne tuvu... Un pēc katras reizes no manis paliek mazāk, kaut kas ir sadedzis pavisam. post comment

Rudens [19 Oct 2018|11:02pm] [ mood | nostalgic ] Šorīt, uz darbu ejot, uz taciņas pamanīju samītu izdzisušu izsmēķi, virs kura vēl karājās neiztrenkāti dūmi. Tā kā tāda dvēselīte, kas pametusi ķermeni, bet vēl uzkavējas... 3 comments|post comment

[18 Oct 2018|02:38pm] [ mood | drained ] Nesen nolēmu, ka vajag veltīt divus vakarus nedēļā kursiem. Tagad man ir grūti un mēģinu izdomāt, kā pārplānot dzīves ritmu, lai tiem pa īstiem atrastu vietu. Tā tik izskatās, ka es brīvajā laikā neko jēdzīgu nedaru un bezjēdzīgi "laižu luni", un vispār, man taču ir tik daudz brīva laika. Vispār jau es tad lādēju baterijas. P. S. Skumji sapratu, ka šonedēļ tomēr nebūs enerģijas kādai ilgi un diezgan nepacietīgi gaidītai aktivitātei ar draugiem. Nekas, nākamreiz. post comment

[28 Sep 2018|01:48pm] [ mood | disappointed ] Pēdējā laikā biju sajutusies gaužām labi par sevi, pat nospriedu, ka laikam izdevies kļūt par tīkamāku cilvēku. Un tad pavisam nesen sagadījās nokļūt vidē, kurā sajutos par sevi ļoti nepārliecināta un izlīda vecie pasīvi agresīvās šņagas paradumi. Patiesībā pat asāk kā agrāk, jo esmu izlutinājusies un nedaudz pazaudējusi iemaņas samierināties ar šo neērtību. Lai gan varēju jau nojaust, ņemot vērā, ka joprojām cenšos izvairīties no konfliktiem tāpēc, ka grūti sevi apvaldīt un neizgāzties galīgi, tiklīdz kļūstu dusmīga. post comment

[10 Sep 2018|08:47am] Atceros, ka agrāk uzskatīju, ka manu mentālo pašsajūtu ietekmē tikai smadzenes ar saviem iekšējiem procesiem un pārējais ķermenis ir nebūtisks. Tāds naivums - izrādās, ka mana mentālā pašsajūta un darbaspējas ir diezgan tieši piesaistītas manai fiziskajai aktivitātei apmēram iepriekšējās nedēļas laikā un mazkustīgs dzīvesveids bojā nervus. post comment

[21 Aug 2018|11:07am] [ mood | thankful ] Šmerļa mežs ir jauka vieta. Pārsteidzoši pilns dzīvības, visur čivina putni, ik pa gabalam rēgojas pa kādam skudru pūznim, nereti var manīt vāveres (parasti viņas jau pa gabalu var dzirdēt, ka strīdas savā starpā), ežus un misiņaušus. Pat īsa pastaiga pa to atsvaidzina un atgriež dzīvību. Vajadzētu biežāk... post comment

[06 Aug 2018|05:23pm] [ mood | refreshed ] Beidzot var uzelpot un jēdzīgi pagulēt. Kaut kādā mērā liekas smieklīgi, ka esošās temperatūras pēc tāda karstuma viļņa liekas teju tīkami vēsas :D post comment

pankūka [02 Aug 2018|04:03pm] [ mood | exhausted ] Ļoti ļoti gaidu to vēsāko laiku, ko nedēļas beigās... Gribu savas smadzenes atpakaļ lietojamā kondīcijā. post comment

[24 Jul 2018|02:47pm] Prātoju, ka gribētos darbā uz galda nolikt kādu dzīvu augu, kas pārāk neuztrauktos, ja reizēm kādu nedēļu paliktu nelaistīts. Vēlams, ziedošu. Nez, kāda sanpaulija derētu? 4 comments|post comment

[27 Jun 2018|10:19pm] [ mood | uncomfortable ] Vecums nenāk viens - tas līdzi atvedis par 10kg smagāku pēcpusi (lieliski, ĶMI no 17 pieaudzis līdz 21) un tendenci uz krampjiem, ko cenšos apkarot ar magniju. Šodien sporta zālē atradu pietiekami lielu brīvu placi un nolēmu pamēģināt vienu vingrojumu no brīvās cīņas nodarbību laikiem vairāk nekā desmit gadus atpakaļ. Gandrīz sanāca, bet tad dabūju krampi "karbonādē" un kādu brīdi paliku turpat uz polsterētās grīdas, cenšoties to izstiept, saritinājusies kamoliņā. Kopš tā brīža jau kāda stunda pagājusi, puslīdz atlaidies, bet joprojām jūtu. Gan jau kādreiz izdosies... 12 comments|post comment

Comfy, comfy, comfy... [26 Jun 2018|11:07am] [ mood | content ] Ļoti ērtas bikses sanākušas. Nu, ir daži sīki kosmētiski defekti, bet tādi, ko jāieskatās, lai atrastu. Tomēr sanāca vēl viena iepriekš nemēģināta detaļa - tā paša kokvilnas satīna, no kā tapa kabatas, josla tika izmantota bikšu jostas nostiprināšanai, lai nešļūk nost. Pagaidām liekas, ka ir izdevies un bikses turas bez papildu jostas. Ja tas mainīsies, piešūšu jostas cilpas. Mazliet iesmīnēju, ka pat uzšujot visai klasiska modeļa melnas bikses, es tomēr nedaudz izskatos ietrāpījusies no nepareizā laika perioda. Man gan ik pa laikam gadās, ka veikalos kāda tipa apģērbi sāk parādīties kādu pusgadu vai gadu pēc tam, kad man beigusies pacietība un esmu uzšuvusi pati. Minēšu, ka tieši šis būs viens no tādiem gadījumiem un tuvākā gada laikā līdzīga tipa bikses kļūs pieejamas plašākai publikai. post comment

Sēdēt biksēs [18 Jun 2018|01:55pm] Nedēļas nogale vienatnē bija gaužām tīkama pēc tam, kad divas nedēļas gandrīz nebiju pavadījusi laiku vienatnē savā bāzes teritorijā un nomodā, jo uzbruka pārmaiņus sociālā dzīve un nepamatota miegainība. Čupa mājas darbiņu apdarīta, arī gurķoties sanāca. Tik labi atpūsties no cilvēkiem! Bikses diemžēl nepabeidzu šūt, jo pēc trenažieru zāles jutos pārāk nogurusi. Par biksēm runājot... Šobrīd šuju piektās pašas konstruētās bikses; jāatzīst, ka pirmās divas stipri vien izgāzās. Pirmajām pat piegrieztne bija galīgi garām (pamatskolas mācību grāmatās rodamās ne-svārku piegrieztnes es drīz vien atzinu par figņu). Otrās laikam piemeklēja izcili neveiksmīgs modeļa/auduma salikums un 5cm par īsu staras, bet, kad to apjautu, piegrieztne jau bija izmesta. Pašas bikses šobrīd mētājas pusizārdītā stāvoklī, es viņas apsveru pārvērst "mākslinieciskos" svārkos, bet līdz šim noslinkots. Šobrīd izmantotā piegrieztne, līdzīgi kā iepriekšēja, ir paštaisīta pēc Ateljē žurnālos bieži sastopamās Millera metodes (šoreiz - dibenu cieši apkļaujošais speciālgadījums), jau divās iepriekšējajās iterācijās veikti ievērojami pielāgojumi, lai tur atrastu vietu manam pakaļgalam (varu padalīties ar hintiem, ja kādai interesē, tad tik nāksies atkost, kā te bildes ielikt). Arī šoreiz piegrieztne atkal jau kriksi pielāgota, un neizslēdzu, ka arī turpmāk atradīšu, kur piesieties. Pirmie no tās kaut kad pagājušajā ziemā tapa necili gaiši zili šorti no pirmā elastīgo džinsu atgādinošā auduma, kas trāpījās "atlieku grozā", jo gluži vienkārši bija žēl smukāka auduma, ja nu atkal nekas prātīgs nesanāk. Piegrieztnes izņēmu ar ievērojamām vīles tiesām, kur arī veicu izmaiņas staru platumā un nedaudz arī dibena vīles formā. Kad likās ok, pazemināju vidukli 3cm uz leju no vidukļa šaurākās vietas, piešuvu jostu un deleģēju uz laukiem. Atklāju, ka ir labi nošūt blīvu zigzagu pie ķīļa, lai nemēģina vīle irt vaļā. Drīz pēc tam no pielāgotās piegrieztnes tapa strīpainās kļošenes, kuras arī šobrīd sedz manu pēcpusi. Elastīgo biezas kokvilnas audumu jau dažus gadus atpakaļ biju nopirkusi tieši ar nolūku no tā šūt kļošenes, bet neriskēju, kamēr nebija derīgas piegrieztnes. Viduklis no pamatpiegrieztnes pazemināts par 6cm, ja neskaita jostu - diezgan standarta jostasvietas augstums. Dibena vīle tika vēl padziļināta un visbeidzot tiešām atbilda manas pēcpuses formai. Nācās nedaudz nožēlot, ka garajām vīlēm nebija atstāts rezerves platums, tā nu augšstilba apakšdaļa sanāca iespīlētāka kā plānots. Tas izraisīja bikšu šļukšanu uz leju, ko risināju ar jostas cilpām. Visādi citādi - ērtāk kā vairums veikalu produktu. Nesen Abakhanā izraku gabalu melnas elastīgas biezas kokvilnas (gabardīna? no vienas puses izskatās teju pēc džinsa, no otras "plakanāks") un atkal ķēros pie darba. Jostasvietas augstumu atstāju tāpat kā strīpainajām, bet nedaudz pamainīju aizmuguri - lieko platumu no vidus vīles pārnesu uz iešuvēm un uzmērot to atzinu par būtisku uzlabojumu. Šoreiz lielākais bikšu šūšanas procesa sasniegums it tāds, ka kabatu iekšpuses uztaisītas no kokvilnas satīna (tik ērti!), viss pārējais jau iepriekš darīts vairākkārt. Slīpais kabatu modelis varētu būt elastīgu bikšu vajadzībām neapdomīgi izvēlēts - tās nedaudz turas vaļā. Tagad mājās uz gludināmā dēļa mētājas uz brīdi divas neatkarīgas staras, kuras gaida, kad taps savienotas kopā uz atlikušo mūžu. P.S. Džinsu un līdzīgus stingrus audumus šūt tomēr ir kaifs. Un kā nu bez parastā īgnā ņurdiena: kas tā par dzīves netaisnību, ka veikalos nav atrodamas 38. izmēra (kaut kur 28-30W32L džinsu izmēros, ja nekļūdos) sieviešu bikses, kur būtu vieta par špicku resnākām garām kājām? 2 comments|post comment

navigation [ viewing | most recent entries ] [ go | earlier ]