sulfaen

Mūsu māte vienmēr ir bijusi vairāk E. māte nekā mana. Savā ziņā man vispār nebija vecāku. Viņi man bija vienkārši divi pieauguši cilvēki. Mūsu tēvs klusēja. Vienkārši neko neteica. Gandrīz nekad. To neilgo laiku, ko viņš jebkad pavadīja mājās, viņš sēdēja bibliotēkā ar grāmatu vai bija kopā ar savu sievu. Ja bērni parādījās viņa redzeslokā, ar kaut ko piesaistot uzmanību, viņš pacēla acis un skatījās ar tādu nedaudz izbrīnītu izteiksmi. Bet viņu reti kāds traucēja. Viņš mums bija kā mēbele. Mūsu māte to neilgo laiku, ko viņa pavadīja mājās, veltīja vai nu vienam vai nu otram no diviem saviem vīriešiem. Virsroku parasti guva E. Īpaši, kad viņš vēl bija mazs. Es pieļauju, ka jau kopš brīža, kad mana māte uzzināja, ka viņai ir dēls, viņas mērķis bija no tā iztaisīt savu ideālo vīrieti. Vai kaut kādu tēlu. Mūsu ģimenes shēmu varētu uzzīmēt kā manu māti pašā viducī, ap kuru riņķo mans tēvs un E., savstarpēji ne ar ko nesaistīti, bet mani kā planētu kādā citā saules sistēmā, kurai vienkārši ir tāda trajektorija, kas izretis viņus aizskar. Es biju kā brīvais radikālis. Man nebija liegts vērot, kā viņa lasa E. priekšā savas mīļākās grāmatas vai skatās, kā viņš pats tās lasa. Jo es netraucēju. Es nekad neiejaucos viņu sarunās, gandrīz nemaz neizrādīju, ka es te esmu, un viņi arī nekā neizrādīja, ka ir pamanījuši manu klātbūtni. Līdz ar to es saņēmu to pašu audzināšanu, ko mans brālis. Kad viņam bija 13 gadi, mēs abi zinājām visu par to, kā visefektīgāk pavest meitenes (tiesa, manas teorētiskās zināšanas man atšķirībā no mana brāļa neko daudz nedeva, varbūt tam bija kāds sakars ar anatomiju?). Mēs trijatā (ar piezīmi, ka es parasti tikai vilkos pakaļ) regulāri pavadījām vairākas stundas apģērbu veikalos, pirkām rotaslietas, dažreiz gājām uz kino vai teātri, bija arī dažas izstādes. E. klausīja visam, ko viņa teica. Vismaz ārēji. Viņam nekad nebija nekādu pretenziju, nekādu ideju, nekāda cita viedokļa. Tomēr man radās iespaids, ka mūsu māte nav gluži sasniegusi savu mērķi. Viņš bija viss, ko viņa viņam lika, tomēr viņam katastrofāli trūka dzīvības, patiesas ieinteresētības. Viņš bija pārāk auksts, kā tāds miegains, garlaikots Mefistofelis. Mēs abi gan vizuāli, gan garīgi pārāk atgādinājām savu tēvu. Ja arī mums piemita kaut kas no mūsu mātes aizrautīguma, tas uz āru īpaši neizpaudās. Varbūt mēs kā gliemeži blenzām iekšā paši savās mājās, skatījāmies savās zarnās un sazīmējām tur interesantas līnijas. Manas mātes audzināšanas tieksmes apsīka, kad E. palika 15. Viņa samierinājās ar to rezultātu, ko bija sasniegusi, ilgie cenzūras gadi galu galā nevarēja paiet bez kaut kādu ideju nogulsnēšanās smadzenēs. Tagad viņi abi laiku kopā pavadīja, kaut arī regulāri, tomēr mazāk. Viņš vairs nebija viņas ideju pagarinājums, bet kāds atsevišķs cilvēks. Cilvēks, ko viņa dažreiz uzlūkoja ar tādu kā sajūsmu.