sulfaen


9. Marts 2009

Entries · Archive · Friends · Profile

* * *
10:34
9.3.09

ir doma

sulfaen
Reizēm radās sajūta, ka viņa- mūsu māte- ir laidusi pasaulē mūs visus- tēvu, E. un mani. Vai arī izvilkusi no kādas pažobeles un tagad nezina, ko īsti ar mums iesākt. Mēs bijām viņas personīgie spoki. Vienmēr klusējošais tēvs, E.- pārmērīgi mierīgais un saltais bērns ar neparasti asām acīm, un es, kas uz visu noskatījos no malas, it kā stāvētu ārpus kaut kāda mātes novilkta riņķīša.

Vienreiz, kad man bija 12, viņa uz mani paskatījās. Tas bija ilgākais skatiens, ko viņa man jebkad bija veltījusi.
Tu izaugsi ļoti skaista- viņa konstatēja ar tādu aukstu pārsteigumu balsī. Tur nebija ne miņas no atzinības, šķita, ka tas vienkārši bija apstāklis, ar kuru viņa nebija rēķinājusies.
* * *
11:35
9.3.09

ir doma

sulfaen
you will be the end of me
Beigu sākums. To var nekļūdīgi saost. Kad iestājas tāds kā nogurums, un nav vairs spēka uzturēt sarunas. Kad gaiss liekas saturam vairāk garlaicības molekulu kā jebkad agrāk. Kad viss ir tāds novītis. Kā ziedi kapsētās vasarās. Nesvaigs. Kad saproti, eksperiments ir izgāzies. Un tas nebija nekāds konkrēts cilvēks, ko tu meklēji, tās bija ilgas pēc kaut kā, kas tā arī nekad neiestājās. Kad tu pamani viņa ķermeni- siltu, iesaiņotu apģērbā, kas piesūcies ar viņa smaržu, ar viņa asinsrites impulsiem, un tev vienkārši gribas aiziet. Ne tādēļ, ka viņš būtu slikts. Nē, vienkārši ne tavs.

Es zināju, ka ir lieki turpināt tikties ar Dzejnieku. Tomēr es sev nevarēju apsolīt, ka nepadošos kaut kādai tieksmei sajust to, cik ļoti miruši mēs esam.
* * *

Iepriekšējā diena · Nākošā diena