sulfaen

Toreiz- pēc tās negaisa nakts- es sakūru sārtu, kā biju agrāk redzējusi kādā filmā.

Kamēr E. bija aizbraucis, es pārraku visu viņu istabu, meklējot mātes dienasgrāmatu, tomēr neatradu to. Es iegriezos arī vecāku guļamistabā. Kopš viņi bija satinuši makšķeres, es tur nekad nebiju gājusi iekšā. Meklējot plāno grāmatiņu, es atklāju, ka mātes kumode ir pilna ar viņas veļu, naktskrekliem, halātiem, un skapī karājas pāris tēva krekli un uzvalki. Skatoties uz šiem nedzīvajiem rēgiem, mani pārņēma pēkšņs niknums. Tas nav nekas tāds, kas man ir raksturīgs. Un varbūt es tikai iztēlojos, ka tas bija niknums. Man jau kopš bērnības ir paticis spēlēt viena aktiera izrādes pašai priekš sevis.

Kad E. mašīna lēni stūmās iekšā pa iebraucamo ceļu, es pie baseina uz akmens flīzēm jau biju sakūrusi sārtu. No degošajām, ar aizdedzināmo šķidrumu aplaistītajām lupatām vēlās melni, riebīgi dūmu mutuļi. Pēkšņa, spēcīga vēja brāzma ienesa baseinā pusi mana ugunskura satura. Tur tas peldēja kopā ar visu pārējo, kas sakrājas, ja visu vasaru baseins ne reizi nav tīrīts. Otra sārta puse bija izšķīdusi, un liesmas nožēlojami rīstījās, pārvēršoties zemā kūpēšanā. Sāka līt.

Ej iekšā- pēkšņi ierunājās E. Viņš bija pienācis klāt un pavisam vienkārši skatījās manās aktivitātēs.

Pēc tam es pa virtuves logu vēroju, kā viņš ar ūdeni apdzēš uguns pusaprītās driskas, kā viņš ar visām drēbēm iebrien netīrajā baseinā un izzvejo no tā katru apdegušo lupatu, kā viņš to visu sagrūž atkritumu maisā un aiziet. Lietus pamazām pārvērtās baltā, zemi dragājošā sienā.

Kad viņš ienāca virtuvē un pastiepa roku pēc dvieļa, viņš bija viscaur izmircis. Pavirši apslaucījis dvielī rokas, E. piegāja pie atvilknes, kurā kopā ar dakšiņām un nažiem glabājās arī viņa zilganbaltā cigarešu paciņa un šķiltavas. Viņš nesmēķēja. Tikai kādu reizi pusgadā izvilka vienu cigareti un paniekojās, tēlojot kādu dīkdienīgu varoni no filmas. Vienreiz pēc tāda atgadījuma viņš vēma.

Tagad viņš aizdedzināja cigareti un izdarīja no tās vienu ilgu ieelpu. Izpūtis dūmus, viņš pabāza nenosmēķēto cigareti zem ūdens strūklas izlietnē. Tā apdzisa, un viņš to izmeta atkritumu spainī.

Fragments, ko es nolasīju no viņas dienasgrāmatas, ar to nebeidzās- pagriezies pret mani, viņš mierīgi ierunājās- tas noslēdzās ar vārdiem- un mans vīrs sēdēja krēslā istabas stūrī un skatījās uz mums bez jebkādas izteiksmes sejā, kā statuja.

Mēs visi, kaut arī negribam tajā atzīties, kaut kādā ziņā gaidām savu īsto cilvēku- man šodien sacīja Dzejnieks- varbūt pareizāk būtu teikt- nav moderni kaut kā tādā atzīties. Tas nav labais tonis. Tomēr, lai kādu daiļliteratūras grāmatu tu nepaņemtu rokās, tajā vienmēr būs kāda norāde uz šīm ilgām.

Viņš stāvēja manā istabā un pētīja mana visai nabadzīgā grāmatplaukta saturu. Tur kopējā jūklī aizvien rēgojās pa kādai vidusskolas mācību grāmatai, un es saviebos no šī pēkšņā atklājuma. Algebra 10.klasei nav gluži kas tāds, ko tu gribētu nodemonstrēt savam potenciālajam mīlniekam literātam.

Tu gribēji teikt, ka rakstnieki ir sapņotāji, kam nav nekā labāka, ko pasākt ar savu laiku, kā vien garlaikot cilvēkus ar savu naivumu?- kaut kā svešādi man pašai izskanēja mana atbilde. Vēderā ievaidējās pēkšņa pilnīga tukšuma sajūta. Tāda kaila. Es peldēju pa kaut kādu dīvainu straumi, un man tas nepatika. Es negribēju tā atbildēt, protams, negribēju. Rakstnieki ir svēti un neaizskarami. Pat man. Es viņiem visiem ļoti ticu. Kam gan vēl es varētu ticēt?
Tev ļoti patīk valkāt šo pohujistes masku, vai ne?- viņš tā asi izmeta.
Tieši tā- es pamāju.
Tobrīd manas istabas durvis atvērās un ienāca E. Nepievēršot mums nekādu uzmanību, viņš iegāzās manā gultā un atvēra savu Marķīza de Sada Justīni.
Dzejnieks sarauca pieri, bet es viņam pamāju uz durvju pusi- iziesim pastaigāties, parādīšu tev dārzu.

Tā laikam nebija veiksmīga doma- ierasties pie tevis- ieminējās Dzejnieks, kad mēs bijām ārā.
Es paraustīju plecus. Man nebija, ko atbildēt.
Vai viņam nav nekā cita, ar ko nodarboties?- viņš dusmojās.
Trauki it kā ir nomazgāti- es novilku.
Bija redzams, ka Dzejnieks joprojām nebija ticis pāri šokam, kas viņu piemeklēja, kad E., pēc zvana atverot durvis un ieraugot viņu uz sliekšņa, bija tās uzreiz aizcirtis Dzejnieka deguna priekšā, it kā tur neviena nebūtu.
Manam brālim ir savi īpatnējie priekšstati par labu izklaidi- es beigās noteicu- tur neko daudz nevar līdzēt.
Man radās sajūta...- viņš iesāka, bet tad pārdomāja- labi, aizmirsīsim.

Un tad viņš man tuvojās, lai noskūpstītu. Tas bija tik negaidīti, ka es sarāvos. Es varēju iedomāties seksu ar viņu, seksu, kas varētu attīstīties par kaut ko labu, veiksmīgu, es varēju iztēloties viņa gaišo acu skatienu caur viņa matu šķipsnām, tādu skaidru, viegli laimīgu, bet es nevarēju paciest to, ko viņa lūpas tagad centās paveikt uz manējām. Tajā bija kaut kas uzspēlēti aizbildniecisks. Perverss. Viņš skūpstīja mani ne tādēļ, ka viņam to gribētos, bet tādēļ, ka domāja, ka tādā veidā izdara man kaut kādu laipnību, izrāda- es tevi negribu tikai vēl kādu reizīti izdrāzt. Tas man uzdzina sliktas atmiņas.