| Vai Jūs šodien esat pabarojuši kādu uzburbušu āfrikāņbērneli? |
[3. Feb 2007|02:10] |
Nē. Nekas nenotika.
Viss vēl aizvien klusēja un pētīja apkārtni, kura, kā jau vienmēr, atbildēja ar pretīmnākošu panīkumu.
Azarts ieslīga bezdarbībā, prieks - apātijā.
Bezrūpīgi noskatoties uz atslābušajiem ķermeņiem, viss līgojās vējā, līgojās sniegā, līgojās pērkonam līdzi, līgojās tikai tādēļ, ka nebija, ko citu darīt.
Ieelpoja - izelpoja; neviļus pat ielavās smaids - neierasti ir kaut vai ko just.
Tuc-tuc - klauvējas. Viņai gribas tikt laukā.
Pirkstu gali vēl kustas - patīkams pārsteigums - vēl aizvien ir saglabājusies interese par sevi.
Viss pētīja savi no ārpuses un vairs pat nebrīnījās par nespēju brīnīties.
Viss apskatījās, apklusa, jo nebija neko arī teicis, nosēdās guļus, jo kustēties nespēja, viss norimis.
Bīdīt acis bija grūti - pārāk sarežģīti ir atfiltrēt kaut vai ko konkrētu no tik nekonkrētās apkārtnes, bet ar to jau vēl nepietiek - vajag jau arī skatienu nofokusēt. Smagi.
Smagums atslābina, dod mieru. Smagumā var aizmirsties.
Slīdēt - tālu un prom. Negribu uz siltajām zemēm, gribu sasalumu!
Tukšums, tāds pilnīgs, bez spējām iedomāties vēlmes.
Griesti ir skaisti. |
|
|
