| Nebiju |
[Oct. 15th, 2005|09:42 am] |
es viens. Tur bija viens mans labs čoms un nezin no kurienes parādījās viņa. Viņa bija tāda pagara auguma blondīne ar pagariem un labi koptiem nagiem, turklāt daudz smaidīja. Es tiešām nezinu no kurienes viņa bija parādījusies, bet mēs iesākām uzreiz sarunu.
Es uzvedos savādāk nekā parasti un stāstīju par saviem lielajiem mērķiem, par šī sava ciema vēsturi, pa kuru tieši tobrīd mēs trijatā gājām. Protams, arī mans draugs centās neatpalikt, bet es biju tik ļoti koncentrēts uz sevi, ka nemaz neatceros, ko viņš vēlējās teikt. Kaut kad iepriekš es biju dzirdējis, ka viņa ir iepriekš ilgāku laiku dzīvojusi Čehijā un Japānā un tāpēc man viņa likās iepazīšanās vērta. Izrādās, ka Čehijā viņa pusgadu pavadījusi strādājot kaut kādā ēdnīcā, vai kultūras centrā, nu nav svarīgi, es arī nemaz neklausījos, jo centos izstāstīt par savu Čehijas pieredzi un to, ka man nebija nekādu problēmu nepilnu 5 dienu laikā iemācīties čehu valodu.
Tā kā Čehijā mēs bijām bijuši kopā ar manu čomu, kurš man gāja līdzās un tur mēs gandrīz visu laiku bijām pavadījuši kopā, izcelties varēja tikai tas, kurš interesantāk izstāstīs mūsu Čehijas piedzīvojumus. Man likās, ka man sanāca labāk, jo es daudzas lietas piedomāju klāt un mans čoms, lai neizliktos nevajadzīgi piekasīgs tikai smaidīja, māja ar galvu un uzreiz pūlējās izdomāt kaut ko interesantāku, kamēr es jau stāstīju jaunu stāstu.
Viņa bija veselu gadu dzīvojusi Japānā un tā kā es par Japānu neko pārāk daudz nezinu, es centos izrādīt interesi. Viņa Japāna bija mācījusies kaut kādā smalkā skolā un labprāt tur būtu palikusi, bet bija beigusies viņai piešķirtā stipendija. Es viņu mierināju un teicu, ka noteikti viņai vēl būs iespēja atgriezties Japānā un ka te jau arī pašlaik diezgan daudz ir dažādas iespējas.
Tad mēs visi bijām nonākuši līdz manai vecajai skolai, kura, kā man likās nebija daudz kopš tiem laikiem mainījusies. Skola notika kaut kādi starptautiski dziesmu un deju svētki un apkārt staigāja dažādu tautu dziesmu un deju kolektīvi savos nacionālajos tautas tērpos.
Mēs visi trīs piesēdāmies viena gara gaiteņa garā pie trepēm (tie, kuri tur ir bijuši zinās - savā laikā mēs tur vienmēr mainījāmies ar grupu Twenty4Seven un 2Unlimited mikrokasetēm). Vairs īsti neatceros par ko mēs runājām, laikam par dažādām valstīm, cilvēkiem un par to, ka visur citur ir interesanti un ka mēs tik daudz zinam un tā.
Tie laikam bija kaut kādi bērnu vai jaunatnes dziesmu svētki, jo visapkārt skraidīja nenormāli daudz bērni. Man jau tā nepatika, ka tas čoms man sēž blakus, uzmanību no manis novērsa arī tie bērni, kas skraidīja visapkārt un viņai tik ļoti patika, ka viņa nekautrējās par tiem tīksmināties.
Tad mums garām pagāja kaut kāda Meksikas, vai kādas citas Dienvidamerikas valsts delegācija, visi tādi lepni, savos tautas tērpos - varēja redzēt, ka viņiem šeit patīk. Garā gaiteņa galā es ieraudzīju skaļi kliedzošu bērnu baru, kas skrēja mūsu virzienā. Es jau itkā negribēju neko sliktu, bet pamanīju, tādu sev pie rokas diezgan tievu koka līstīti. Es paņēmu to līstīti un, kad jau bērnu bars bija gandrīz klāt, nosviedu to viņiem ceļā. Turklāt tā, ka viens līstes gals iesprūda trepju margās, pie kurām mēs sēdējām. Protams, ka vairāki sīkie nokrita, līstīte tika salauzta un vispār sākās baigais troksnis, kas dīvainā kārtā šoreiz man netraucēja un es jutos par kaut ko gandarīts.
Laikam tāpēc, ka viņa atkal pievērsās man un sāka prasīt kāpēc esmu tā darījis. Es jau, protams, liedzos, ka būtu to darījis ar nolūku un vairākas reizes rādīju, ka tas man gadījās pilnīgi nejauši - līstīte pati nokrita un iespiedās tajā margā. Es nezinu, vai tajā mirklī viņa man noticēja.
Drīz pie mums pieskrēja viens no tiem raudošajiem meksikāņu zēniem un viņa paņēma to klēpi un sāka sīko mierināt. Viņš jau vairs tik ļoti neraudāja, kad es piedāvājos nomierināt sīko draņķi. Es paņēmu viņu klēpi un centos samīļot, sakot, ka lai neraud, bet viņš jau mani nesaprata, jo runāju ar viņu latviski. Tomēr drīz vien viņš nomierinājās, paņēma mani un nobučoja uz abiem vaigiem un sāka smaidīt. Laimīgā kārtā, es uzreiz iedomājos to izmantot savā labā un uzkrītoši, tā lai viņa redzētu, nobučoju arī sīko uz abiem viņa netīrajiem vaigiem. To, ka tā bija sīkā ideja, viņa nebija pamanījusi, jo tobrīd bija skatījusies kaut kur citur. Es teicu, ka es kā Latīņamerikas kultūras pazinējs zinu, ka bērni ir jābučo uz abiem vaigiem un tad tie sāk smaidīt un viņa šoreiz, laikam, noticēja. Man tomēr gribējās tikt projām no šejienes un es noliecos, sajuzdams, ka viņa man sāk masēt kaklu un tad jau es vispār triumfēju.
Drīz gan man sāka gribēties urinēt, bet pie mums tuvākās tualetes bija izveidojusies gara rinda, kurā es negribēju stāvēt. Mans čoms laipni teica, ka arī nākamā korpusā esot tualete un ka tur rindas neesot nemaz. Nu jā, kamēr tiku līdz tai otrai tualetei, pa logu varēja redzēt, ka čoms ir aizvilcis viņu uz futbola laukumu un kaut ko visgudri stāsta.
Nu tas redz nav tur Buzajevs ar Mitrofanovu. |
|
|
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}
