| Atklāti |
[Dec. 22nd, 2005|07:43 pm] |
sakot, es ļoti viegli aizraujos. Tikko redzēju TV kaut kādas
Krievijas TV ziņas. Tur rādīja kā Indijā policija izklīdinot pārīšus,
jo tiem nav ļauts rokās sadoties un publiski staigāt pirms kāzām.
Visvairāk jau tur cietēja bija tā sieviete, kurai tika sistas pļaukas
un arī policisti ar stekiem gribēja taisnību ierādīt. Un man jau arī
neko citu nevajag, es uzreiz gribēju kļūt par 21 gadus vecu indiešu
zēnu, tieši tajā situācijā. Patiesībā arī es varu būt es pats un
doties pastaigāties pa tām pašām ielām ar to pašu indiešu meiteni -
viņa, protams, viņa būtu tērpta viscaur sevi nosedzošā sari, tomēr mēs
dotos pa to ielu rokās sadevušies. Un tad protams, policisti mūs
panāktu, sāktu mūs sist ar stekiem. Vairāk jau gan sistu manu
draudzeni, es mēģinātu kaut kā iejaukties un dotos pie sardzes
priekšnieka skaidroties, ka es taču esmu baltais un ka mums ir pavisam
citas tradīcijas, tā pieņemts utt. Bet tikmēr mana draudzene būtu kaut
ko pateikusi resnajam apsargam ar steku, kurš ļoti saniknotos par
viņas vārdiem un draudot spēcīgi vicinātos ar steku. Tieši tajā mirklī
es dotos pie sardzes priekšnieka un steks ar metāla apkalumiem man
trāpīgi pāršķeltu galvaskausu un es nokristu saļimis beigts pie
pārsteigto policistu kājām. Tā lūk es šovakar gribētu, nevis izlekt no
loga seminārā par demokrātijas konsolidāciju A-Eiropā kādā Poznaņas
centra viesnīcā.
Un vēl man ir izvēle starp Ļeva Tolstoja stāstu krājumu (1889-1904)
un Jura Boiko un Hardija Lediņa burtnīcām ZUN. Abi jau izlasīti, bet,
ko šeit citu padarīsi? |
|
|
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}