stopere

Tā vien liekas, ka reizēm to vien daru kā jūku prātā.. Tik daudz visa kā iexā un galu beigās uzsprāgstu... Tā kā vienmēr vai trakāk vai kā nekad agrāk...
Tik maz telpas liekas apkārt.. un katrs kas iet garām ielaužas manā laukā... tā jau tik mazs.. tik niecīgu telpu aizņemu.. un viss iekrājas iexā.. netiek laukā... tik ārprātīgi daudz visādu problēmu un tā tālāk. un nav kur izgāzt.. Vienkārši maz telpas pašai.. Nav kur sakārtoties.. nav kur saves sevi kārtībā.. Vienkārši smacējoši.. smoku no domas vien, ka atkal tik daudz visa kā apkārt.. un ka mana apkārtne un iexiene nepieder man pašai, bet tajā nepārtraukti kāds grib tikt iexā... Tik nomācoši, ka tagad gribas no tā visa atkratīties, to visu atstāt.. uz mirkli uz pāris dienām.. mirkļiem, lai atkal varētu sakārtot iexā visu kas paliek nekārtībā..
Tik saspiesta nedēļa iepriexējā, ka manis vispār nebija, un tas kas bija, gribēja pabūt vienatnē, un tai pašā laikā ar cilvēku, kurš man tik ļoti nozīmē... Tik ļoti, ka pati šobrīd neapzinos daudz vai maz.. Vienkārši gribas būt vienai.. gribas atspiest visu to nostāk, projāk.. vienkārši tik brīvībā no sevis.. no visiem.. gribas nomirt sevī.. atkal nomirt, lai varu dzīvot tālāk.. Tik ļoti gribas tālāk.. tik ļoti gribas būt tepat.. un tur prom.. iexā un ārā.. būt brīvībā.. vinkārši paslēpties no visa, lai varu būt es pati.. es ar visiem maniem trūkumiem.. kuru šobrīd liekas tik daudz.... Tik daudz ka nevaru pat apraxtīt.. vienkārši nebeidzami mīnusi manī iexā.. venkārši nebeidzams tuxums.. vienkārši nebeidzama es..
Nē manis nav.. šobrīd vienkārši nav... neesmu.. un atkal rodas problēmas, tāpat kā iepriex.. atkal būs lūzums.. atkal man vajag pauzi.. vienkārši brīdi... sev.. pašai.. sakārtot visu, kas sāp, kas tik ļoti nospiež visu, kas žņaudz..
Jā, tas laikam ka ir īstais vārds.. vienkārši tas viss mani žņaudz.. šīs šaizes, viss, kas ir apkārt.. mani smacē.. katra dzīva būtne.. katrs, kas uz manis paskatās, kas grib ar mani runāt... BOA.. kā "Mazajā princī", BOA kas norijusi zīloni.. es esmu tas zīlonis.. man ir jāsadalās.. jātiek vaļā..
Un atkal es secinu, ka nemaz neesmu mainījusies, tāda pati egoiste.. tikpat daudz domāju par sevi.. un šobrīd, šobrīd, Es vienkārši nespēju, nevaru, man nav spēka domāt par citiem, vai par konkrētu cilvēku... man sāp iexā.. viss.. tik ļoti iexā.. visss sajucis.. tik ļoti liela putra.. vienk kiš miš...
es nedomāju.. nedarbojos.. vienk ieslēgts autopilots.. pati esmu kaut kur iexā tik ļoti nslēpusies, ka ārā netieku.. es netieku laukā.. netieku.. man nav vietas.. vienkārši šeit man nav vietas.. lai iznāktu laukā.. tik maza.. tik saspiesta.. tik egoistiska.. viena.. negribu neko.. nevienu..

nezinu.. varbūt ka kļūdos domādama, ka neesmu nekas.. bet tieši šai brīdī vairāk vai mazāk šķiet, ka esmu pazudusi kārtējo reizi DE- besī (s) nezinu.. dalītas jūtas.. Vienkārši gribas lai mans riesmonīc mani samīļo.. venkārši gribas kopā.. paklusēt.. gribas būt ar viņu.. vienkārši sajust.. bet atkal tas pats bet.. Kā man patīk.. vēl jo vairāk apzināties, ka nevienu negribu blakus,.. nevienu pašu.. tikai sevi.. tikai.. sevi.. un nez.. miega rūķi.. vai ko tādu.. vienkārši sabūt sevī iexā.. nebut nevienam pašam vajadzīgai.. nejust atbildību un citādas jūtas, ne vienkāršas ne dalītas pret kādu.. vienkārši būt sev.. pašai.. un nevienam nepiederēt.. nebūt kāda sirdī.. lai neviens nav manā sirdī, domās.. edzīvt.. vienkārši uz brīdi pārstāt existēt.. pārvērsties tuxumā.. pilnīgi lielā, brīvā gaisa telpā..
Iedomājoties cik tas varētu būt forši pārvērsties par dimensijas lieluma tuxumu, iztīrīties no visa tā kas sakrājies iexā.. vienkārši pārvērsties tuxā telpā, kurā nekā nav kur neexistē ne jūtas ne dzīvība.. izplesties pa visu atmosfēru, aptvert visu ar savu vienladzību, netraucēt nevienu un nejust traucēkļus savai neapjaušamajai existencei.. vienkārši būt.. kaut kur, tai pašā laikā visur.. just un justies.. bet būt un tai paš laikā arī nebūt..
Tik ļoti tik ļoti.. gribas.. gribas... un negribas.. pārvērsties.... sajukt ar ikdienas kārtību unpavēlēt sev.. neļauties spiedienam... notiket atkal sev visu.. Dīvaini, bet vienmēr ļaujos kādam.. kaut kam, vai kādam kas kaut ko regulē, nosaka, un ir tikai īsie mirkļi, kad varu pati sev.. kaut ko noteikt..... vajag kautko mainīt.. vajag, bet zinu, ka nekā nebūs,.... pie noetiktiem apstākļiem ,aju ka kaut ko darītu.. bet tagad, atliek vien ļauties un tad.. pazust.. kaut kur.. ar viņu.. ar viņu...
Zinu ka pāries... ļoti labi zinu, ka atkal viss būs.. oki.. tikai manī mit doma. par nākotni.. daļēja un neizprotama, kā laivisu iekārto., kā lai saliek visu vajadzīgajās vietās, lai neciestu ne es ne riesmonīc, kad nākamreiz būs rīgā.. kā lai kaut ko labo.. Kaut ko izdomā... lai nesāp, lai nav jācieš, lai nav jāsabrūk.. Tikai ko lai izdomā.. ko lai dara.. nekas nemainīsies.. mans ritms.. un ikdiena ir tikai tālu saspringta, ka nekam nav laika.. nekā nesanāk. es esmu explozija. man vajag laiku.. jo nekur nav labāk, labākajā gadījumā var būt tikai savādāk..