stieplite

Mokoši vēls vakars vilcienā. Klusums un biezs gaiss jūtams aiz loga. Atveroties durvīm starp vagoniem, uzvēdī cigarešu smarža.

No miega atmostos pēc uzstājīgā dispečeres paziņojuma - "Alotene. Izkāpšana tikai no pirmajiem diviem vagoniem". No pusaizmigušajām rokām gandrīz izslīd Saksa grāmata "Poēma par divpadsmit ziloņiem". Sarosos bezgala apnicīgi neērtajā vilciena krēslā. 36.vieta pie loga, 1.vagons. Klauvējieni pie vilciena loga. Pieliecos tuvāk logam, bet teju neiespējami ko saskatīt. Samiedzu acis, ar rokām cenšos aizklāt un absorbēt, drīzāk atstarot, vilciena apgaismojumu. Pie loga saredzu vien vārgu kustību, bet nevaru izšķirt ne formu, ne krāsu.

Samirkšķinu acis, bet tēls nozudis. Vilciens lēni uzsāk savu stumšanas - vilkšanas likteni. Braucot šo pašu maršrutu desmitiem reižu, neapzināti jau grimstu atlikušajā pusstundas miegā. Galva slīd gar vilciena loga stiklu, ausis vēl uztver kaimiņa ieklepošanos, vagona durvju čīkstoņu. Zemapziņā atklīst pārmetums tam, kurš tik bieži vilciena tualetē iet pīpēt.

Esmu gatava mosties un gaidu dispečeres paziņojumu par Ozolsalu un izkāpšanas kārtību. Tā vietā atskan vien čirkstoņa un sēcoša balss - "Vilciena galastacija mainīta. Izkāpšana nav paredzēta."

Saskatos ar nedaudz tālāk sēdošo dāmu ar sunīti, viņa vien piespiesti pasmaida - "Tā, meitiņ, te gadās. Jauni laiki atnākuši". Neraugoties uz pretrunu viņas vārdos, es pamāju un cenšos noķert vēl kāda pasažiera acu skatienu.

Bet vagonā atlikušie trīs cilvēki nav ieinteresēti jaukties citu dzīvēs, viņi vien skatās pa logu vai līdz šim lasītajā avīzē. Iespējams, tie ir uz vienu roku ar dāmu ar sunīti. Šādā situācijā var gadīties nonākt bieži - ja tu esi viens pret pūli, tu tikpat labi vari būt paralizēts. Dzīvo savu dzīvi līdzi citiem, lieki necilājot galvu, nepaceļot balsi un nemēģinot risināt šaubīgos rēbusus savā galvā. Ja jau viņus nesatrauc negaidītā situācija vilcienā, tātad arī man par to nav jāsatraucas.

Un tomēr nevaru padzīt nemiera sajūtu. Vaigi viegli svilst, rokas ir vēsas un elpa stājas lēnāka. Asaras manās acīs, kad kārtējo reizi izdzirdu klauvējienu pie braucošā vilciena loga. Kopš pēdējās pieturas vilciens tā arī nav samazinājis ātrumu un nodevīgi lēni manā galvā kustās domas - ja nu klauvējieni pie loga, nesaprotamais paziņojums vilcienā un turpmākie notikumi ir saistīti? Vēl viens vārds klauvējiens liek aukstu sviedru lāsei izveidoties uz manas pieres.

Klauvējiens, kas nav no vilciena ārpuses.