Iepazināmies Ļeņingradā. Es pat neteiktu, ka iepazināmies, no rīta vnk konstatēju šādu faktu.
Nav pirmā mirkļa atmiņu, ir saraustīti uzplaiksnījumi visas nakts gaitā. Un tizlas lietas, ko teica viņš, tāpat arī reāli trulas lietas, ko darīju es.

Jau teicu, caur visu manu reibumu un trulumu, un neieinteresētību bija viena lieta, kas skaidra kā stikliņš bija tajā naktī un vēl dažas dienas pēc tam:
viņš smaida tieši tā


Un tad bija neveiklais brīdis no rīta, kuru es ļoti veikli būtu palaidusi garām. Ja miegs nenāktu, būtu cēlusies un devusies savās gaitās ātri vien, bet pārmaiņas pēc pagulēju. Un izrādījās, ka mans līdz šim līdz pilnībai izstrādātais otrā rīta pazušanas plāns ne vienmēr iet cauri. Te nu laikam tā vieta, kas mani pārsteidza.

Nu acīmredzot līdz šodienai. Tipiski.