Var vēl nedaudz pačīkstēt?

Ir tādas skaistas lietas, kas ļoti patīk, un tādi cilvēki, kuru klātbūtne ir prieks. Redzēt Keišu uz skatuves, mācīties eksāmenam un radio sāk skanēt "Ei, tu skaistā meitene", tie daži mirkļi, kad sirds ir situsies straujāk, - tajā pašā laikā tās ir neizmērojamas skumjas. Aizsitas elpa un visdrošāk ir palikt nedaudz nomaļus, nelīst iekšā tajā milzīgajā priekā, jo ir miglaina nojauta, ka iesitīs tur, kur visvairāk sāp.

Mācos dzīvot viena pati, gandrīz esmu aizmirsusi visas sliktās lietas, kas pēdējā gadā bija, taču vienlīdz aizmirstas arī viss labais. Pagājuši tikai daži mēneši, bet es nespēju atsaukt atmiņā, kā tas bija - dzīvot divatā. Šis ir tāds "parastais" mirklis - būs vai nu labāk vai sliktāk. Un es tik ļoti gribētu, lai ir labāk. Lai ir labāk man un tiem, kas man tuvi un mīļi.

Un lai šim gadam būtu jēga. Pat, ja plašākā mērogā, jēgas jau īsti nemaz nav.