Bija oktobra vidus un es sēdēju pie loga tavā dzīvoklī, mēs runājām kā parasti. Es atļāvos tev izstāstīt par tām domām, ko varbūt varēju paturēt pie sevis. Nevarētu teikt, ka dzīve iet uz leju, tikai šķietami.

Par to, ka nekad neesmu bijusi tik ļoti viena kā tobrīd. Par to, ka sāku saprast, cik svarīgi ir būt pašpietiekamai un iemācīties dzīvot pašai savu dzīvi. Es teicu, ka to varētu mācīties no tevis. Bet būtībā aizsāku pilnīgi pretējo.

Šobrīd tu esi vienīgais, kas mani notur. Un es izmisīgi sniedzos pēc tevis.

Bet šovakar ir pilnīgs vāks. Pat ja tu izlasītu, nav nekā, ko tu varētu apzināti darīt. Un es vienmēr būšu viena.