Šonedēļ prātu nodarbinu, pieskatot māsu, guļot zālienā un tīrot māju. Nākamnedēļ strādāšu no 8:30 līdz 18:30. Plānoju paveikt daudz un nomierināties, ieiet atpakaļ sliedēs.

Bet pasaule griežas, nav neviena ko vainot, nav neviena, kas varētu uzņemties abildību par manu rīcību un manu izvēli. Es gribu dzīvot viena, nezinu, vai to pratīšu, bet gribu mēģināt. Un tad manā pasaulē varētu iestāties miers. Bet man bail izpostīt visu, bail, ka mani vārdi un darbi atgriezīsies pie manis atpakaļ.

Šoreiz ir citādāk. Tā nav pēkšņa aizraušanās, pat ne 5 gadus ilga kopā būšana - tas ir cilvēks, ar ko gadu esmu nodzīvojusi kopā un biju plānojusi pavadīt visu mūžu. Un tagad esmu apņēmusies viņu palaist vaļā.

Sveša gulta un sveši palagi, vīns un mūzika, vasara tepat pie atvērta loga. Bet cik ilgi tu tā izturēsi?