Lai dzīvo 8. marts! Ar puķūdeni aplēju dvd un tumbas, plūdi bija lieli.

Pēdējā laikā es sev tik ļoti nepatīku. Nākamnedēļ jārunā televīzorā - vai var katedras vadītājam atteikt ar pamatojumu, ka sev nepatīku?
Nonācis tik tālu, ka es apzināti izvairos satikt cilvēkus, kontaktējos tikai ar tiem, ko redzu ikdienā.

Es gribu to mainīt, o, jā. Un vēl es gribu mācīties, strādāt, iztīrīt māju un uztaisīt mīļajam vakariņas. Visu nevar izdarīt, lai kā arī gribētos, un tā ir vispretīgākā patiesība.

Es teiktu, ka šeit ir arī pusgada krīze. Tiesa, mēs satiekamies darbdienu vakaros pēc pulksten 19.00. Paēdam, katrs pasēžam pie sava datora, reizēm mēs runājam, reizēm strīdamies, reizēm es vienkārši dusmojos. Ap 1.00 vai 2.00 ejam gulēt. Gulēt un viss. Man nekam vairs nav laika, bet es neko arī nepadaru.

Dzīvot kopā ir par grūtu.

Es gribu vakarā vēlu pastaigāties pa parku, dzert vīnu. Pēc garas darba dienas aiziet uz Nabaklabu un neko nedarīt. Braukt uz jūru, uz Mangaļsalu, iet staigāt gar Daugavu. Aizbraukt slēpot, slidot, skatīties kino, teātri, aiziet uz koncertu. Es gribu ar kuģi braukt uz Stokholmu.

Bet pēc darba atnākot mājās, es gribu tikai un vienīgi ielīst gultā. Un varbūt klusi nomirt. Fak.