Es gribu nomest visu salkanumu un romantiku. Bet man ir bail rakstīt kaili un atklāti. Es sevi nepazītu, pēc tam uzrakstīto pārlasot.

Es gribu būt īsta. Es gribu teikt to, ko domāju, tieši tik skarbi kā to dzirdu savā galvā, nekādas puķītes un cepumiņi un kaķīši. Bet tieši tā kā ir- es redzu sapņus ar tevi, tur mēs guļam kopā, mēs esam piekusuši un aiz slāpēm izdzeram pudelē palikušo vīnu. Es pieceļos, uzvelku to pašu saburzīto kleitu un apakšstāvā vāru tev kafiju un smērēju siermaizes. Tikmēr tu noskalo seju aukstā ūdenī un ārā pļauj zāli, kamēr vēl nav karsts. Mājās neviena cita nav. Eju ravēt puķu dobes, saule vēl ir mājai otrā pusē. Redzot tevi, es zinu, ka viss ir labi. Kamēr vien mums ir kafija un varbūt drīzumā zemenes dārzā.