Es reizēm domāju par tevi. Par visu to, ko nepamanīju un nenovērtēju.
Tu galu galā arī pateici, ka nevēlies mani satikt. Paldies, ka tā, un paldies par to, ka neesi šeit. Es drošvien neliktos mierā. It īpaši tajos stulbajos brīžos, kad pietrūkst. Un atkal viss sāktos no sākuma - satiktos, saprastu, ka neesmu tev gana laba, izdarītu ko tādu, ko nožēlot, un beigas. Un tad vēlreiz tāpat, ja vien tu piekristu mani redzēt.

Es nezinu, vai tev ko nozīmē visas labās lietas, ko atceros. Zemenes un ziedi, peldēšanās ezerā, šūpoles pie manas mājas. Man tevis pietrūkst. Un es gribētu, lai būtu pavasaris.