Viens kaķis jau vēl nav nekāds neatgriezeniski pasludināms spriedums.

Bet es šodien ilgu laika posmu pavadīju veikalā izvēloties kaķim gardumus, man ieskaitīja stipendiju. Par trim mēnešiem. Tas ir daudz, tici man. Taču pirms es tā pa īstam paspēju sarīkot svētku vakariņas un ko foršu nopirkt viņam, tā parādot, ka tā nauda patiesībā ir mūsu, es veiksmīgi tiku no viņa vaļā (lasīt ar nopietnu, skumju sarkasmu).

Varbūt tu lasi. Es nezinu.
Es šaubos, ka pārdomāšu. Šovakar atnācu mājās, aiztaisīju kārtīgi logu, izslēdzu gaismu pieliekamajā, iedevu kaķim viņa gardumus un biju tiešām laimīga. Ne tāda kā vakaros, kad tu šeit dzīvoji.

Es gribu būt laimīga pati ar sevi un tikai tad ticu, ka varēšu sakoncentrēt visu to labo, mīļumu, siltumu un dot kādam to visu, atdot.

Viens no retajiem vakariem bez alus vai vīna. Jo man nav alus. Un nav ar ko atvērt vīna pudeli. Un man nav mīļotā clvēka blakus, jo es viņu aizdzinu, atgrūdu. Nezinu, cik apzināti, cik nē. Bet jebkādu vēlmi pieiet viņam klāt, uzlikt roku uz muguras, pieglausties, noskūpstīt uz pieres un teikt, ka viss būs un mēs visu salabosim, es nogalināju jau tās saknē.

Ar mirkļa iespaidā patiesu naidu. Vai bailēm. Vai arī bailēm no naida.