Ir tāda dziesma "vibrācijas"

-Pie pieres pieliec vēsu plaukstu
Uz plakstiem karstu zīmi spied

-Neviļus pirkstiem saskaroties
Neviļus zūdot piedurknēs
Šķiet, elektrība cauri zogas
Un liekais paliek pagātnē

-Bez vārdiem, bez teikumiem
Bez burtu ložu kārtām
Pa taisno caur ādu
Krūtīs nesteidzīgi ienāk

Negaidītas vibrācijas.

Tā ir katru reizi, kad tu man atraksti.

Es nezinu, vai tu atceries.
Bija tāds vakars, kad sēdējām uz trepēm un dzērām vīnu, tā skaisti kā mūsu vecumā pienākas. No pudeles un kāpņutelpā.

Tā ir viena no retajām lietām, kas man šķiet liktenīga. Mēs sēdējām pie dzīvokļa durvīm un dzērām vīnu, tagad es tur dzīvoju. Manas mājas, kur ir manas grāmatas, mani trauki, mūzika un nu man ir arī palma puķupodā un kaķis.

Un tad ir tā kaitinošā sajūta. Te tagad ir mana dzīve. Burtiski dažas nedēļas kopš tā brīža un tu būtu varējis ieskatīties manā dzīvē pa īstam.

Arī tas man šķiet liktenīgi. Ja tu atbrauksi atpakaļ un mēs tiksim līdz tam punktam, manuprāt, tas kaut ko nozīmēs. Ja tas nekad nenotiks, tad nenotiks. Bet tas mirklis tur uz trepēm man vienmēr būs nozīmīgs. Un tur uz trepēm starp mani un dzīvokļa durvīm vienmēr sēdēsi tu.