Un vienu brīdi viņi bija divi...
-
Viens, ar kuru kopā ir ērti, labi, ir par ko runāt, smieties, ko kopā plānot un darīt. Viņš jautāja, vai var mani noskūpstīt. Es samulsu, pasmējos un teicu nē - pēc brīža, kad stāvējām blakus, klausījāmies koncertu, es pastiepos pirkstgalos un noskūpstīju viņu. Tā, kā man patīk, kā man ir labi, kā ir pareizi. Tikai, bet ir "tikai". Tikai man neaizraujas elpa.
-
Un otrs, kuru es nekad neesmu pazinusi un neprotu iepazīt. Kopā ir vien klusums. Nekā nav un es neko nespēju izdarīt, lai to vērstu par labu. Bet tajā brīdī, kad viņš pieskaras manai rokai, apskauj mani un tik ļoti, ļoti klusi un lēnām kaut ko saka, nekam nav nozīmes. Es nevaru nostāvēt kājās, es nevaru paelpot, es nevaru pat domāt. Un kad viņš pieliecas mani noskūpstīt, es jūtos kā maza, dumja meitene. Pēc nakts, kad bijām kopā, aizsūtīju viņam īsziņu.
"Par vakardienu, es meklēju ne fizisku sakaru, cik cilvēku, ar ko būtu labi, par ko parunāt. Par to es sadegšu ellē - bet, kad naktī, gultā tevi redzu man aizraujas elpa un es nevaru tev atteikt."
Un otru.
"Aizmirsti vakardienas ziņu. Bija vēls."
-
Tipiski. Vienmēr tā arī esmu devusi priekšroku tam, kurš nekad, nekad nebūs īstais.
Un vienīgais pēc kā spēju novērtēt attiecības - vai aizraujas elpa.