Šai porcelāniskajai čaulai ir nepieciešams adekvāts porcelāna pieskāriens; ir kaut kā pēdējiem spēkiem jāizlaužas no šī apburtā loka, ko veido vientulība, birojrutīna un trulums no apkārtējās sabiedrības. Tikai ilūzijas spēj to dot. Tikai faking izlūzijas, jo fiziskajā pasaulē domājoša (pašreflektējoša) eksistence ir pilnīgi absurda. Ir jāizslēdz domāšanas aparāts, jo tā ir baigi grūti.
Ilūzijas, ko rada alkohols, psihotropās vielas. Bet arī tas kaut kad agri vai vēlu aizved pie tupika. Tupiks: no visām pusēm laimīgi kliedzoša pilsoniskā pasaule, kas sauc kaut ko par izvēles brīvību, par progresu... vai arī ex nixilo, kas arī ir būtībā stulbs variants. Diemžēl paironizēt arī vairs nav spēka.
Ir tā, kā tajā Kartāgas dziesmā:
es ēdu laiku
blenžot sienā
ļaujot aiziet domām
bez satura
guļot pret sienu aizvērtām acīm
jūtot ka tajās nav ieteicams skatīties
es smejos
un smiekli skan
kā jau pieradināti pie vilšanās gaidām
es cenšos aizmirst kāpēc pastāv ēnas
bet tad es atveru savas durvis
pasaku savus vārdus
un ierokos dziļi zemē
un atkal brokastīs
ēdu laiku
ēdu laiku
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}