| Kaķēns meklē mājas |
[Jun. 4th, 2016|03:17 pm] |
Kamēr meklēju jaunu dzīvesvietu, šausmīgi nogurusi iegāju Melnā kaķa kafejnīcā. Es biju par šito vietu lasījusi kādreiz - esot mīlīga, maza kafijas un kūku vietiņa. Un tas viss esot pilsētas hipsteru rajonā. Nu pirmkārt no ielas iespaids nav tas labākais. Biku atgādina tās pakistāniešu ēstuves kur var dabūt milzīgas ingļiš brekfest porcijas bez maz vai par brīvu. Un lai pagātnē esmu ļoti lētii un garšīgi tādàs vietās paēdusi, man tās riebjas. Lai 23 gadu vecumā salāpītu pağiras, tās protams ir lieliskas, bet tādam kloķim kā man vajag atmosfēru un kaut ko, kas nav ful ingļiš. Lai nu kā, es pirmajam iespaidam nepadevos, un žēl ka tā.
Iestāde maziņa, ar bezmaksas wifi, kur parole ir sarežğīta, bet vismaz lieliem burtiem uzrakstīta uz sienas, smaržoja pēc saskābuša piena. Fiksi pārlaižot acis pāri ēdienkartei nolēmu nemaksāt tik lielu naudu par to, ko nemaz negribu ēst. Bet es biju nežēlīgi nogurusi. Tāpēc kafijqi padevos gan. Brūve stipra, bet nekas neparasts. Un zemenītei uz manu piedzīvojumu kūkas - apsēdos pie galda, kas ļodzās.
Varētu padomāt - ak es ar manām iedomātām problēmām! Get a life, beidz sūdzēties par kafijas kvalitāti. Nu vispār es mēğinu sev iegādāties dzīvi, kurā ir vairāk, uz ko cerēt, izņemot "kaut nu šī kafija nebūtu pretīga".
Bet pagaidām tā nav. Šodien bija paredzēts apskatīt trīs dzīvesvietas. Divas pēdējā brīdi atteica, jo "mēs jau kādu atradām", trešā vieta bija šausmas, kuras gribētos nomazgāt no sevis ar alkoholu (a bet alkohols Melnajā Kaķī nav, Fentimans botanicals and Frobishers juices ir, bet alkohols nav). Tā nu mana "dzīve ir īsa, jādzīvo kamēr var" pēc divām nedēļām atsitas pret "šī pasaule ir tik bezjēdzīga, kāpēc vispār pūlēties" sienu, un nu jau atkal gribas paslēpties savā istabā, skatīties vienu pēc otras kāda seriāla sērijas. Man tikai seriāli beigušies.
Un ko tagad, ko tagad darīt? 19 mēnešus šitāda lejupslīde. Bet man vienmēr ir patikuši apaļi cipari (tādi, kas smuki dalās ar pieci) |
|
|