| Rīga '04 |
[Jul. 9th, 2016|08:11 pm] |
Sāku lasīt Joņeva Jelgava '94, un uzreiz pie sirds ķeras. Lūk viena lietas, kas man lika aizdomāties un atcerēties, ko negribas atcerēties. Ir cilvēki, kuri skolu atceras ar priecīgām skumjām un tad ir tādi, kā mūsu Jelgavas varonis, kuriem skola bija jāizdzīvo. Es laikam sevi pieskaitītu pie tiem, kam skolā bija jāizdzīvo. Nevaru atsaukt atmiņā neko, kas izraisītu priecīgas skumjas. Man gan neviens ar dūrēm virsū nenāca, jo meitene, un arī īpaši daudz neapsaukāja. Situācija bija puikām gan - tu vai nu biji platās biksēs ģērbies lamājošais pīpētājs, vai lohs.
Ar ko tas beidzās? Es biju aizlaidusies no stundām ātrāk, jo gribēju patrenēties klavieru eksāmenam (gribēju, nepatrenējos, eksi knapi noliku), bet kāds jauneklis, kuram pietika, aizgāja uz mājām pakaļ nažiem, atnāca atpakaļ uz skolu, sadūra savu pāridarītāju, uzskrēja uz trešo stāvu, atrāva vaļā aiznaglotu logu un izleca laukā. Vismaz tik daudz es sapratu no atstāstītā. Nevienu no puikām es nepazinu, bet pāridarītāja seju un uzvārdu zināju. Tie, kas bija klāt, par to negribēja īpaši runāt. Es arī negribēju daudz zināt, tiklīdz man paskaidroja, kāpēc visai skolai sejas kā koka stumbri, ar to arī mana ziņkārība beidzās. Mani māmiņa audzināja ignorēt neērtas situācijas. It kā nekas nenotiek, neviens nav cietis, nevienam nekas nav nodarīts pāri, visi kustās uz priekšu, viss normāli.
Abi puikas ir dzīvi (?), bet uz skolu neatgriezās. Tā bija 9.klase, maijs, tūlīt, tūlīt jāsākas eksāmeniem. Septembrī es jau gāju citā skolā.
Lūk vēl viens iemesls, kāpēc es negribu bērnus. Pusaudži no dzīves saprot maz, bet - vai tie hormoni, vai seriāli, vai mūzika - viņu pasaules izpratne var būt tik neglīta, bīstama, un dažreiz vienkārši ļauna. Šobrīd es ar grūtībām atceros puikas, ar kuriem mācījos līdz 9.klasei. Bija viens gads, kad vesels bars palika uz otru gadu. Dažiem iet tīri labi, dzīvojas pa ārzemēm, izliek smukas bildes feisbukā. Patiesībā pat prieks, ka nav aizgājuši pa tādu ceļu, kādu viņiem prognozēja dēļ viņu uzvedības skolā. Izrādās, ka ne vienmēr stulbas bērnības kļūdas var sagraut dzīvi.
Bet kāpēc jābūt tādai tīņu maitai? Nez ko dūrējs un pāridarītājs teiktu viens otram, ja satiktos tagad. |
|
|