Kad izlasīju šīs rindas, es neziāju ko rakstīt jo tās man lika stipri aizdomāties... Pēdējās pāris stundas domāju par šiem teikumiem, vārdie, vārdu salikumiem... Par to. ka atklātība tiešām ir bīstama un liktenīga... es domāju daudz par to, ka esmu bijis atklāts un iespējams tas ir bijis liktenīgais... Kādēļ es nezinu, es vienkārši nespēju atrast atbildi un nedomāju, ka viņa man tiešam būtu vajdzīga. Šī ir viena no lietām kuru atļaušu atstāt likteņa ziņā...

Laikam tā arī ir sanācis "Vienīgais veids, kā atbrīvoties no kārdinājuma, ir padoties tam."

Es nevaru šo apstrīdēt un nemaz necentīšos, jo tas nav iespējams. Pilnība atļaušos piekrist šiem vārdiem.

Mīlu, to kas man ir iespējams tikai dēļ tā, ka jau no paša sākuma esam bijuši viens otram atklāti...

Arlabunakti =*

(Reply to this) (Thread)

Kā jau reiz nospriedām - nekas nau mainījies. Kopš paša sākuma.
Ir bezgala patīkami apzināties, ka nau itin nekas jāslēpj vai jātēlo.
Tēlot gan es nemāku, bet šitā atklāties parasti nemēdzu. Tu esi izņēmums. Lai gan neesmu vēl pārliecināta, ka esmu atklājusies līdz galam. Nemaz nezinu, vai tas ir iespējams. Bet gan jau laiks rādīs ;)

(Reply to this) (Parent)