Varēja būt arī tā - 1. Novembris 2008

Mūžu dzīvo, mūžu nebeidz pārsteigt pats sevi: kad šķiet, ka esi visādām briesmām acēs lūkojies, un allaž it kā distancējies no situācijas, it kā skatoties uz situāciju no malas, lai rīkotos aukstasinīgi, prātīgi un vienīgajā iespējamā pareizā veidā un domā, ka nekas nevar tevi nobaidīt tā, ka ieraugi to, kā nemaz nav, tad izrādās, ka samērā ikdienišķā notikumā var pazaudēt galvu, redzēt halucinācijas, noķert histēriju un dabūt trīcošas rokas i kājas.
  Nobraucām vakar uz Valmieru – tur Gaujā ietaisīta slalomtrase. Nu labi, ir krietni nolijis pēdējās dienās, ūdens augšā par metru –akmeņus noklājis, ir ņipra straume priekš Dzimtenes, jā, jābūt dikti uzmanīgam – bez kantēšanas neiztikt, kad pēc prāmēšanās jātiek pamatplūsmā – bortu uzreiz rok nost, piegāž laivu ar ūdeni, par mata tiesu izdodas neapgāzties, aiz akmeņiem veidojas murdošas ūdenssēnes un iesūcošas atstraumes, bet tas jau tieši ir tas, kas vajadzīgs jēdzīgam treniņam. Tādus apstākļus – attāli pietuvinātus īstiem straujūdeņiem te var sagaidīt tikai dažas dienas gadā.
Bet nu tādu mirklīgu ārprātu vēl nebiju piedzīvojis. Ja kāds saka, ka bailes ir lipīgas, tad ir ļoti pieticīgs. Bailes ir kodoltermiskā ķēdes reakcija. Un tad ieraugi visu to, kas tur nav un nevar būt. Bija tā: divatā „smukajā” KaZā cenšamies noturēties atstraumē aiz akmensbluķa. Un vienā brīdī atstraume sāk vilkt uz akmens. Tad vedjmah ieaurojās: „Tādas sēnes te tikko nebija, te viss mainās, te neko vairs nevar saprast! Prom, prom no šejienes!” Un pēkšņi man tiešām šķiet, ka ūdens līmenis ceļas ar katru mirkli, ka straume nemanāmi, bet dramatiski pastiprinājusies, ka zem mums izplešas nekontrolējama sēne, gluži kā A&B Strugacku ZinFan grāmatā, kur Venēras pionieri iekļuva nesaprotamā „sarkanajā aplī”. Man pēkšņi šķita, ka kaut kur augstāk ir pārrauts aizsprosts un mūs ir sasniedzis pirmais vilnis un tagad mūs aizslaucīs un tagad ir tik jāsaturās un jāmēģina noturēties, jo turēties pretī nav iespējams. Es skaidri redzēju, kā man gāžas virsū cunami, man sareiba galva skatoties ūdenī, sajuka līdzsvars. Un es vairs nezināju, kur ir „prom”. Es tik zināju, ka jāieliek airis pamatstraumē un jābūt gatavam ar ausi slaucīt ūdeni tajā brīdī, kad laivas purnu saķers sļivs.
Murgs, protams, tas viss – pašsuģestija vien. Bet vairāk aiz tā akmens tomēr nelīdām. Nebija piemērota diena peldei.

Mūzika: Belle and Sebastian – A Space Boy Dream