Varēja būt arī tā - 9. Augusts 2007

Stāv blakus divas milzīgas ēkas: vienā ir aizsardzības ministrija, otrā – bruņoto spēku ģenštābs. Vīri formās un civilajā rosās, pīpē, salutē virsniekiem, sarokojas, braukā pa slēgto teritoriju milzīgos svaigos lendkreiseros. Tikmēr valsts ir latentā karastāvoklī ar krieviju, kas kūda un bruņo separātistus, veic provokācijas uz robežām, pārkāpj gaisa telpu, utt. Resursi un potenciāls ir nesalīdzināmi. Valdība lūdz palīdzību Ziemeļatlantijas militāram blokam. Bet āmerikāņi atbrauc, paskatās: veči, jums te tāds bardaks, nav jēgas grūst piķi, ja nav jausmas, kur tas izkūp; kamēr neparādīsiet, kā jūs to skaitīsiet, tikmēr nekādas palīdzības; galu galā lāci arī nevar atklāti kaitināt. Ministram skaidrs – jāvieš saps. Piegādātāji atrasti, viss izdomāts, neies tā vienkārši nolaist ķepas – kalnu ērgļi ir lepni putni. Tikai viena problēma: kamēr neiespersi, tikmēr nelidos. Lūk, problēmiņa ir tā, ka vīri no blakus mājām savstarpēji nesarunājas. Ministrijā ir izstrādāts detalizēts armijas apgādes uzskaites sistēmas ieviešanas projekts, bet sakaru tīkls, serveri un uzturēšanas resurss pakļaujas tikai militāristu struktūras pavēlēm. Kā lai ievieš, kā lai uztur un atbalsta? Ko nu? Vienā vietā darbs un materiāls?

Nē, puses vienojas, ka nepieciešams viedais starpnieks no malas, kurš kā pateiks – tā tam būs būt. Tikai tam jābūt visiem pieņemam, uzticamam, drošam, neatkarīgam un neieinteresētam. Kur tādu, lai tai zemē ņem? Izvēle ir viena – pie draugiem, Latvijā.

Tā nu tiek steidzīgi kravāti koferi un izlidots uz „karsto punktu”. Uz pirmo kopējo tikšanos neitrālā teritorijā, kur jānoskaidro situācija, viena puse demonstratīvi neierodas – viņiem ar tiem otriem nav nekā runājama. Toties tiem otriem par pirmajiem gan ir daudz, kas sakāms! Neko darīt, nākas vien pāris dienas skraidīt no vienas mājas uz otru un atpakaļ, ar priekšlikumiem, saskaņojumiem, piedāvājumiem, risinājumiem, redzējumiem. Rezultāts – kopīga prezentācija abu pušu vadībām (tiesa, neitrālā teritorijā pie sistēmas izstrādātāja). Un balvā - pateicīgi rokasspiedieni no abām pusēm – gan militāristiem, gan ierēdņiem, gan politiķiem. Risinājums esot ne vien pieņemams, bet pat pārspējis visas cerības, ka tik nesāpīgi var tikt laukā no strupceļa. Visi ir gandarīti. Par to ir pelnītas kārtīgas dzīres, tā kā pie viņiem pieņemts. Bet tas jau cits stāsts...

Mūzika: Vashti Bunyan

Visas pilsētas gaismas kā uz delnas. Kalnos zibeņo. Bet te nelīst ne lāsītes. Vajadzēja gan – pa dienu bija +42, tagad par desmit mazāk. Esmu saķēris iesnas. Tās droši vien piebaidījuši taksometru šoferi. Vārds „džigitēt” ir ieguvis saturu. Tiesa, atgriežoties no Mchetas, bailes par dzīvību izzuda. Ja nenomiru no mūžā lielākā vīna patēriņa un lielākā nacionālo ēdienu stūķēšanas daudzuma, tad iet bojā nositoties ar taksi šķiet neiespējami, pat rēķinoties ar izslavētajām kalniešu šoferēšanas tradīcijām. O, hinkaļi, hačapuri, haši, kazlēna, jēra, sivēna šašliks, akniņas ar valriekstiem, dzeloņplūmju / ķiploku mercītes, karsti cepti žāvēti sieri, vistu kājiņas ķiploku / medus glazūrā, liellopa stilbu buljons ar pienu un ķiplokiem, oi visu nemaz nevar atcerēties, nemaz nerunājot par oriģinālajiem nosaukumiem! Tam par iemeslu būs bijusi manis iecelšana par Tamadas vietnieku. Sekas? Nu uzsaucu daiļrunīgus tostus, vairāk kā līdz šim visā apzinīgajā mūžā kopā. Vietējie tradīciju zinātāji, teicās mani izsaukt uz kāzām – lai turu šiem saviesīgo gaisotni, bet uzturot arī dzīvu pārlaicīgo, mūžīgo un vērtīgo.

Joprojām zibeņo. Nupat arī ducina. Drīz būs pakaļ taksometrs. Jāsāk savākt pekelītes.
Bet es noteikti te atgriezīšos.

Mūzika: Darren Hanlon - Fingertips & Mountaintops