Varēja būt arī tā - 10. Septembris 2004

Jautājums, kas mani neliek mierā, darot jebko, komunicējot ar draugiem, draudzenēm, paziņām un tuviem cilvēkiem ir: 'Čem ja dorožu?' Kas ir tā robeža, cik tālu pats ļauju sev aiziet, piemēram, flirtā? Bez nekādas atbildības pret kādiem citiem, tikai pašam pret sevi. Tas ir tāpat, ja ,piemēram , labākais draugs, ko cieni, ar ko ir interesanti, pēkšņi ierosina: 'davai drusku zogam! neviens jau neuzzinās, tas būs uztraucoši, interesanti, droši, prikolīgi un vēl vilinošs ieguvums.. ' Un jautājums ir par to, kam mēs neatsakam: draugam vai pašai idejai? Cik tālu nonākot, mēs spējam palikt paši, palikt uzticīgi savām vērtībām, savai pārliecībai, savai sirdsbalsij? Cik ietekmējami mēs esam? Ļaušanās vilinājumam - tas ir spēks vai vājums? Cik mēs spējam atbildēt par saviem "jā" vai "nē"?
Stulbi kaut kā: pirms katra soļa domāt par sekām, nevis vienkārši ļauties. Kāds prieks no izskaitļota, plānota prieka?
Man laikam ir svarīgi nečakarēt savu karmu.