13. Aprīlis 2018

• 13.4.18 16:15
• Ne pārāk sen savā biroja ēkā, ejot pusdienās, nejauši satiku kādu bijušo kolēģi no seniem laikiem. Sauksim viņu par Aigaru.
  
  Atceros viņu ar dalītām jūtām, no vienas puses kaut kādus projektus izbīdīja, līdz galam arī noslēdza. No otras - tomēr liela daļa tāds gaisa bīdītājs, kurš pacentās pārlikt lielu daļu darba uz citiem.
  
  Bija tātad jauns kolēģis, ne ta no vidusskolas, ne ta no otrā kursa, kurš šo to jēdzīgu padarīja. Varbūt viņu sauca par Egīlu. Puisis ar maz pieredzes, bet lielu atbildības sajūtu un samērā gaišu galvu.
  Kā gadījās, kā ne, kādam Aigara vadītam projektam bija problēmas un Aigars Egīlu paņēma palīgos. Projekts daudz maz jēdzīgi un šķiet pat vajadzīgajos termiņos noslēdzās. Toties Egīls pāris dienas pēc tam iesniedza atlūgumu. Izdega cilvēks. Teicās uz Austrāliju braukt vai vēl kur. Vēlāk soctīklos un nekur tā arī neesmu viņu atradis. Diemžēl.
  
  Tad atpakaļ pie nesenākiem laikiem. Aigars ierauga mani: "Čau, ko ta tu te? Strādā, ja? Nezini, kur te (pieņemsim) Piena Finanses?"
  Jāpiezīmē, ka pulkstens bija pāris minūtes pāri apaļai stundai. Nezināju, paraustīju plecus. Aigars ieurbjas mani ar savām spožajām suģestējošajām acīm: "Kā tiešām nezini? Tu taču te strādā! Tev noteikti jāzina!"
  
  Nez kāpēc tā vietā lai pasūtītu šo dillēs par nekaunību, pat nedaudz apjuku, sāku skatīties apkārt un pretī ieraudzīju durvis: "skat, PFS, varbūt Piena Finanšu sistēmas?" Tā arī beidzās šī tikšanās.
  
  Un kā jūs, cibiņi, arī brīžiem esat tik viegli iespaidojami?
  
• 14 rakstair doma