Ingmārs Freimanis savā dzejā izmanto kontrastus, pārspīlējumus un paradoksus, lai parodētu sevi un savu dzīvi. Piemēram, dzejolis "Diemžēl darbā" sākas ar banālu situāciju, kurā dzejnieks jūtas slikti un dodas mājās agrāk, bet beidzas ar pārsteidzošu un šokējošu atklāsmi, ka viņš ir miris un atrodas kapos. Šis dzejolis izsmej savu depresiju un bezcerību ar pārslēgšanos no reālās uz fantastisko pasauli. Arī dzejolis "Nu paša sevis uzbrukums" ir pašironisks, jo tajā dzejnieks izteic savu neapmierinātību ar sevi un savu talantu ar retoriskiem jautājumiem un absurdiem salīdzinājumiem. Viņš sevi salīdzina ar vāju ienaidnieku un lūdz atbildes uz nesakarīgiem jautājumiem par dzīvi. Šis dzejolis parodē savu eksistenciālo krīzi un nespēju atrast jēgu savam darbam.