Rodas iespaids, ka pērnā gadsimta 40.-50. gados radītās kolektīvās traumas joprojām ir tik sāpīgas, ka vieniem ir bail, ka kreisi ievirzītie liberāļi, kuri ar bravūrīgiem saukļiem un cēliem vārdiem brauc kaut kāda mistiskā progresa virzienā, mūs atgriezīs pa taisno gulagā un čekas pagrabos; kurmet otri baidās, ka konservatīvie – savā reizēm pārspīlētajā cieņā un bijībā pret pagātnes mantojumu un kaut kāda augstāka spēka klātesamību, kas viņus neizbēgami nostata pretim dažādām jaunām vēsmām un "citādajam", – asina nažus jaunai Kristāla naktij.

Es varu saprast abas puses. Bet man liekas, ka taisnība nav nevienai no tām. Kaut kas tur nav līdz galam sadzijis.