Nu, es laikam pārstāvu viedokli, ka norādot uz vienu sistēmisku netaisnību, vai pat to itin kā izskaužot, vietā parādās citas un principā nekas īpaši nemainās. Mūslaikos, piemēram, maz kuru interesē varmākas konteksts, lai gan šie cilvēki paši visticamāk reiz ir bijuši upura pozīcijā. Lai gan tieši tur, manuprāt, ir lielās atbildes un potenciālie risinājumi, ja tādi vispār eksistē. Varbūt ne vienmēr tām minoritājām grupām tik dikti vajag palīdzēt ar palīgritenīšiem - viņas pašas tīri labi tiks galā, ja vien tādu iespēju dos - bet drīzāk veidot puslīdz empātisku dialogu ar tiem, kuriem nez kāpēc imponē idejas par citu grupu tiesību apspiešanu.

Un, ja mēs runājam par Latviju, es joprojām nesaprotu, kuras ir tās jomas, kurās sieviešu tiesības vai iespējas jebkādā veidā tiek apspiestas. Nekur un nekad neesmu izjutusi nedz iekšēji nedz ārēji kādus traucēkļus darīt to, ko vēlos, tikai tāpēc, ka esmu sieviete (ja neskaita aspektus, kuros nepieciešams intensīvāks fiziskais spēks, kas pārsvarā biol. piemīt vīriešiem, bet kuru arī jūtu, ka varu uztrenēt, lai turētu līdzi). Vienīgās reizes, kad par šādu apspiešanu dzirdu, principā arī nāk tieši no feministēm.