Es esmu pret karu.

Vakar apēdu divus no savem sīpoliem.

Nezinu, ko man ēst šodien. Parastās vietas, kur apsvētu pusdienot pēc darba, ir slēgtas līdz 25. augustam sakarā ar atvaļinājumu laiku. Mājās ir daži produkti, kas nozīmē, ka es varētu uzvārīt makaronus, uzcept 300 gramus maltas cūkgaļas ar sīpoliem un uzlikt visam pa virsu rīvētu anari sieru, bet man šī recepte jau ir apnikusi. Negribu iet uz lielveikalu, turklāt man no staigāšanas atkal sāks sāpēt pēdas. Picu un burgerus arī negribu. Tiešām nezinu, kā rīkoties. Iespējams, ka pasūtīšu vjetnamiešu nūdeles ar piegādi, bet neesmu arī īpašā sajūsmā par šo ideju.

Vispār man jāatzīst, ka gribu projām no šīs vietas.

Interesanti, ko Velns darītu manā situācijā.

Cik ironiski – pēc tam, kad biju izstāstījis šeit, ka negribīgi pasūtīšu vjetnamiešu nūdeles, tā arī izdarīju, bet tajās iekšā bija nolūzis metāla birstītes sars, principā pusotru centimetru gara adata, kuru sajutu starp zobiem mirkli pirms taisījos norīt kumosu. Iespējams, ka tas izietu cauri gremošanas sistēmai bez problēmām, bet iespējams, arī, ka tas radītu nopietnas problēmas. Ļoti nepatīkami.