Kad es nomiršu, es pazudīšu bez pēdām.

Kā jau tipisks kreisais es jūsmoju par totalitārismu, tādēļ, manuprāt, COVID-19 ierobežojumi pēdējo pāris gadu laikā ir bijis solis pareizā virzienā, un dzīve no tiem kopumā ir uzlabojusies.

Must have been a shadow.

Vecajos laikos bērni ar atvērtu muti skatījās uz saviem vecākiem, bet mani vecāki ir miruši, tadēļ es ar atvērtu muti skatos uz soju.

Kā jau lielākajai daļai cilvēku, man nepatīk sajust elektrību, tajā skaitā statisko elektrību. Iespējams, ka īpaši jūtīgi reaģēju uz nejaušām statiskās elektrības izlādēm, bet Santa vienmēr mani par to izsmej. Šodien, piemēram, saņēmu statiskās elektrības izlādi no portatīvā datora, kad pieslēdzu to darbstacijai. Iespējams, ka tā nebija statiskā elektrība, iespējams, ka kaut visā sistēmā noplūst elektrība, bet efekts ļoti līdzīgs. Šādās reizēs kliedzu un lecu gaisā.

Vecajos laikos, kad strādāju rotomoldēšanas rūpnīcā, statiskā elektrība bija nopietna problēma. Piemēram, kad lielo septiķa tvertni atdala no veidnes, veidne tiek stipri uzlādēta, to var just, stāvot tās tuvumā, un sprakšķi ir visur. Elektrībai kaut kur ir jāpaliek, veidne ir jāsatver, lai to pārvietotu, un izlāde ir nenovēršama. Toreiz iemācījos noderīgu triku statiskās elektrības izlādei – pirms tās satveršanas piespiesties tai ar gurnu sānu. Statiskā elektrība izlādējas, bet tas nav tik sāpīgi un nepatīkami. Ja vien es šodien būtu ar gurnu sānu pieskāries savam datoram pēc pieslēgšanas darbstacijai, būtu izvairījies no nepatīkama brīža.

Es gribu pamosties no šī sapņa, kurā mēs nedzīvojam totalitārismā. Tas tādēļ, ka es esmu vājš indivīds un nespēju tikt galā ar visu to brivību, kas man ir dota. Kā jau zināms, brīvība sev nes līdzi arī atbildību, bet vāji cilvēki nespēj izturēt atbildību.

Es negribētu nomirt gultā, es gribētu nomirt bedrē.

Vienoties nebūs iespējams.