Mums jau kādu laiku mājās ir divi kaķi. Šī nakts bija īpaša, jo tie mani nepamodināja līdz pat brīdim, kad bija jāceļas.

Bieži esmu pārsteigts, kad tieku konfrontēts ar pazīmēm, kas liecina, ka ticīgie burtiski tic, piemēram, Dievam vai pēcnāves dzīvei. Šķiet, ka vajadzētu būt pieradušam pie tādas realitātes, tomēr reizēm tas pārsteidz negaidīti. Vispār jau ikdienā normāli nedomāju par ateismu un to, ka Dieva nav.

Es nekad neatbalstītu reliģiskās brīvības ierobežojumus. Es priecātos, ja visi ticīgie kļūtu par ateistiem, bet tai ir jābūt viņu pašu izvēlei. Tajā pašā laikā es esmu pret tādu reliģiskās brīvības interpretāciju, kas nozīmē diktēt visas sabiedrības normas, balstoties uz savas reliģijas principiem vai personisku šo principu interpretāciju.

Piemēram, mani apstādina uz ielas un sāk stāstīt, ka Dievs ir un ka viņš grib mani glābt, bet es tikai šūpoju galvu un saku, ka man tas viss neko nenozīmē. Foršs stāstiņš, interesanti (īstenībā ne pārāk).

Cik absurdi iedomāties, ka ir tikai viens dievs. Katram ticīgajam ir vismaz viens savējais.

Noteikti būsiet pamanījuši, ka ateisms pēdējos gados ir zaudējis aktualitāti. Cilvēki ir pievērsušies citām lietām, jo nav bezgala daudz veidu kā pateikt, ka Dieva nav, un tas drīz kļūst apnicīgi. Pieļauju, ka tas varētu būt radījis maldīgu iespaidu, ka ir samazinājies ateistu skaits un ka ticīgajiem atkal ir pienācis laiks runāt visas sabiedrības vārdā. Šis ir viens no iemesliem, kādēļ uzskatu, ka ir nepieciešams veicināt ateistu un nereliģisko cilvēku redzamību. Manā ieskatā nereliģiskie cilvēki ir patiešām neitrālie ateisti, kuri pat nevēlas ateista nosaukumu, jo tas implicē pārāk daudz uzskatu par reliģiju.

Kā jums šķiet, vai man draud briesmas saistībā ar manu uzskatu, ka Dieva nav?

Prieks redzēt, ka ir kristieši, kuri ir gatavi nosodīt to, ko ticības vārdā ir gatavi aizstāvēt citi kristieši.