Nepārtraukti nākas saskarties ar polemiku par to, cik atškirīga ir parastā reliģija no fanātiskās, un par to, ka, kritizējot vienu, nevajag jaukt ar otru. Man gan šķiet, ka tas ir diezgan vienkārši — reliģija un tās svētie teksti ir viena, bet jautājums ir par to, cik smagi tā skar katru cilvēku. Redziet, reliģija ir tāda kā kulturāli pārmantojama, lipīga prāta slimība. Tas, ka daudzi cilvēki ar to spēj dzīvot salīdzinoši normālu dzīvi, nav nekāds arguments reliģijas pastāvēšanai, jo jebkāda reliģijas klātbūtne cilvēku dzīvē rosina tās izplatīšanos un iespējamu simptomu saasināšanos atsevišķiem indivīdiem vai grupām. Pievērsiet uzmanību, piemēram, drausmīgajai reliģijas epidēmijai Tuvajos Austrumos. Ja mums rūp cilvēces nākotne, ir jādara viss iespējamais, lai izskaustu reliģiju.