Tie betona džungļu Briseles cilvēki savus grašus var iebāzt sev pakaļā. Viņiem liekas, ka viņi visus var uzpirkt. Lai viņi iet dirst. Viņu nauda, nauda, nauda, mūžīgā nauda, tas ir viņu atsvešināšanas rīks, kas citkārt normāliem ļaudīm, zvejniekiem, zemniekiem un arī kultūras darbiniekiem iedzen Stokholmas sindromu, jo nekodīs taču rokai, kura baro. Rokai, kura baro, kura sit un atsvešina. So, lai viņi iet un aizrijas ar savu naudu savā stulbajā stikla un betona pilī-parlamentā.