Manuprāt, jautājums par nošķīrumu starp rīcību balstītu pašlabumā vai arī cēlā idejā ir ietverts plašākā jautājumā par nesavtīgas rīcības iespējamību. Bet atgriežoties pie slepkavības motivācijas, es uzsvērtu to, ka sekošana, piemēram, šariata likumam, kā cēlai idejai, vēl nenozīmētu, ka netiek gūts tiešs pašlabums. Tie viens otru neizslēdz un ne tikai abstraktas konceptualizācijas, bet arī apzinīgas, dzīvotas ikdienas līmenī. T.i. kāds var sekot šariatam, noslepkavot tā vārdā un apzināties, ka ar to gūst tiešu pašlabumu.