00:36 - wish i was full of tacos instead of emotions
dīdžejmeitenes, kas brīvdienās spēlēja lovikā, ar savām izvēlēm nu tiiik smuki sajundīja manu pirmo mīlestībiņu, jo, ha, es vēl nekad nebiju stounā klausījusies Molko! nupat jau tas vienkārši ir kā poga, kurai galā ir komanda "acumirklīgs setiments", jo soulmates never die un viss tas.tā nu apņēmos šonedēļ taisīt ausīm retrospekciju iz tā, ko klausījos periodā, kad pirmoreiz vispār sāka interesēt stāsti, kas stāv aiz klausītās mūzikas. apstājos gan, jo pieķēru sevi ne vienu vien reizi iestumjam ausīs austiņas, bet aizmirstot uzlikt kaut ko tur skanošu. piņķerējos un pinos ar to ziemas aukstumā vairs ne tik lunkano, drīzāk stingo vadu duetu, un tikmēr apziņa par savas dzīves dīdžejošanu jau ir aizgājusi pastaigāties. šovakar laikam bija visspilgtāk - piepeši saprotu, ka, stāvot pieturā, visas tās apkārt esošās sarunas, auto riepu samešanās sniegā, smieklu spurdzieni, utt pēkšņi ir tik patīkami blāvi. moš tie tikai māņi - tā sajūta, kā mani baro un mierina mūzika, ja ar vien biežāk pati sev nevilšus pagādāju tik pat derīgo klusumu?