altruisma akadēmija / ieskrēju pačīkstēt
26. Oktobris 2014
14:36 - neti neti
Šodien (nu, ne tikai šodien) mazliet sabaidījos no fakta, cik viegli un tematiski man velkās tās paralēles starp lietām un tematiem, ar kuriem saskaros, par kuriem mācos, nolāpīts. Brīsniņu vēlāk daleca, ka baidos ne jau no tā, cik operatīvi, nepiespiesti manas paralēles un savienojuma punkti materializējas (jo tā, īstenībā, ir fantastiska un spēcinoša, bez maz vai erotiska sajūta), bet galvenokārt no to robežām. Cik ļoti viens veselums mēs varam būt? Vai manas paralēles, manas uztveres aprēķinu formulas vispār drīkst meikot sensu tavā galvā, un otrādi? Vai, gana ieguldot sevi tajā, es patiešām spētu pieņemt un asociēties ar jebko un jebkuru? Un vai man tagad būs jābūt divām sejām, lai spētu paturēt un nosargāt arī to intīmo, personisko esības daļu, kas katram pienākās?